Tad, kļūdama bāla, viņa smaidot sacīja apkārtējiem, ka jūtas slikti, pēc tam brauca mājās, zinādama, ka neiemigs. Viņas mājā guļamistabā un pārējās telpās visu nakti dega gaisma; ieklausīdamās sevī tikpat cieši, kā klausās pie durvīm, aiz kurām, klusi elpojot, stāv ienaidnieks, viņa sēdēja vai staigāja; gan nicīgi iesmiedamās, bet tādiem smiekliem, no kuriem sirds kļūst vēl saltāka un vientulīgāka, gan raudādama un trīsēdama, viņa cīnījās ar bailēm, kas centās izlauzties kliedzienā. Bet kliedziens izskanēja tikai dvēselē..
— Pietiek, — viņa teica, kad dažas dienas, kas bija aizvadītas mierā un labā noskaņojumā, radīja pārliecību, ka šie murgi ir izklīdināti. Brīnumdaiļa, ar apburošu smaidu uz lūpām viņa devās augšup pa kāpnēm, kuru pagriezienos spoguļos no rāmja līdz rāmim viņu pavadīja otra Rūna, vai arī apsēdās
atzveltņu puslokā, zibošu vēdekju vidū, vai, pavadas atlaidusi, jāja pa aleju, sakot pavadoņiem tos satraucošos vārdus, kuros, lai arī cik mānīgi tuvi tie bija slēpta solījuma laimīgajai svītrai, kā neredzama, salta svaru bumba karājas diženais «nē», — arvien ar to pašu domu «pietiek» un pat bez tās, vien laimīgas brīves noskaņā, visa saspringusi kā putas un tērauds. Tad, ar pēkšņām skumjām lūkodamās spogulī, viņa redzēja, ka tā dziļumā viņai blakus domīgs iet Druds; ka pērļainiem spārniem līdzīgie vēdekļi svelpdami šķeļ gaisu; ka tie kļūst arvien milzīgāki, baltāki, un lidojuma, spēja un trauksmaina ātruma izjūta piepildīja viņu ar brīnumainām mokām. Viņa glaudīja zirgu, bet, aizgriezis galvu un sasprindzinājis kājas, tas sāka trīcēt un nekustējās vairs ne no vietas; dzīvnieks kāpās atpakaļ, un šajā brīdī tam, liekas, bija viņa kundzes nervi, kuras sirds sitās tā, kā pakavi sitas smiltīs; galvu nolaidis, ar mierīgu roku turoties pie iemauktiem, stāvēja Druds. Viņš uzmeta skatienu Rūnai un izgaisa.
Jo tālāk, jo baismīgāka kļuva Rūnas dzīve. Neizturējusi viņa griezās pie Grantoma — pie viena no tiem pozitīvajiem, bet ne visai ievērojamajiem cilvēkiem, kuri saista ar erudītas pašapziņas un praktiskas skaidrības atmosfēru, kāda valda ap viņiem; kura plikpaurainā galva ar Darvina seju un stingru cilvēcisku skatienu pāri zelta brillēm it kā savāc uzticēšanās ēnas un gaismu vienuviet, vienā sirsnīgā uzplūdā. Grimdama pārdomās par ārprātu un baidīdamās no tā, bet tomēr nevēlēdamās teikt visu, Rūna apgāja to, minēdama halucinācijas un teikdama profesoram, ka reizēm redz kādu paziņu, kurš pazudis bez pēdām. Savu attieksmi pret izdomāto personu viņa pārņēma no oriģināla, tādējādi visas iespaidu fineses iezīmēdama ar parasto tikšanos atainojumu. Lai dotu vispārīgāku raksturojumu, viņa vienīgi piebilda: «Man likās, ka viņa dabā ir kaut kas pārsteidzošs un apslēpts, kas tikmēr nodarbināja manas domas, iekams kļuva par nepamatotu, savādu aizspriedumu.» Tomēr viņas paskaidrojumu līkloču tīklā kaut kas nebija īsti pareizi, šī pārstāsta līnija nebija līdzena, un Grantoms samanīja melus.
— Jo sliktāk priekš jums, ja jūs neesat pilnīgi vaļsirdīga, — viņš sacīja, tomēr neuzstāja, lai stāsta sīkāk; uzklausījis un apskatījis Rūnu," viņš, klaudzinādams ar zīmuli, it kā ar klaudzieniem uzsvērdams dažus vārdus, teica: — Jūs esat vesela, jūsos viss ir normāls; dvēsele un miesa ir normāla. Teikšu vairāk: fiziski jūs esat nevainojama. Ar jums nedaudz parunājis, es redzu, ka īpašu apstākļu izraisītā ārkārtējā nervozitāte izpaužas jo krasāk tāpēc, ka to cieši ietver un tās izpausmi apvalda spēcīgas gribas noslēgts loks. Par to ar jums gribu parunāt sīkāk; pagaidām pāriesim pie ārstēšanas, jo tā jums ir nepieciešama.
Viņš uzmeta Rūnai īsu, pētošu mirkli; tā skatās, ja ir kāda apslēpta doma; pēc skatiena acumirklī- guma par tā jēgu varētu uzskatīt pavirša iespaida kļūdu. Bet tonis, tonis — šī runas nekļūdīgā piegarša — lika Rūnai būt vēl uzmanīgākai, nekā Viņa bija bijusi līdz šim, — ja nu vispār cilvēks, kas gaida glābiņu, var būt vairāk vai mazāk uzmanīgs. Grantoms turpināja:
— Laulības. Lūk, pirmais, kas — vai jūs to vēlaties vai ne — likvidēs otro sfēru, kuras durvis tādos mirkļos, kas nepakļaujas zinātnes uzskaitei, negaidot atveras jūsu priekšā, atsedzot psihofiziskās pasaules noslēpumaini mirdzošos, dubultos tēlus, ar kuriem ir pilns nepieejamais. Ievērojiet, tas nav aizsniedzams visiem.
Viņš apklusa, piemiedza acis un caur briļļu stikliem ar neko neredzošu skatu vērās Rūnas bālajos vaibstos; uzacis saraukusi, viņa augstprātīgi smaidīja, pūlēdamās dažas dīvainas Grantoma frāzes saistīt ar sava stāvokļa savdabīgumu. Likās, viņš bija pamanījis šos pūliņus: tikko jaušama labvēlības pieskaņa, lielākas labvēlības nekā drīkst gaidīt tikai pacients, tūdaļ izgaisa, tiklīdz viņš, dziļi atzveltnes krēslā lampas ēnā atzvēlies, atgriezās pie praktiskā padoma.
