Tad šķita, ka zem kājām pazūd grīda; bailes un asinis sakāpa galvā; savas greznās omulības spozmē un klusumā viņa jutās kā tumšā mežā nokļuvusi, jauzdama visapkārt noslēpumainas briesmas, kas nedzirdami zogas klāt. Baidīdamās pakrist, viņa nolaidās uz paklāja, tikai aiz lepnuma apslāpēdama kliedzienu. Bet pamirusi sirds, atkal iepukstēdamās, sāka ducināt; domas atgriezās. Zvans! Glābjošais porcelāna punkts! Viņa nospieda to, aiz nepacietības aiz- elsdamās un zaudēdama spēku, baidīdamās apgriezties, lai neieraudzītu to, kas spokodamies no visiem kaktiem skatījās mugurā. Ar līksmi, kādu sagādā
gurdena nopūta, Rūna vērās praktiski veselīgajā jaunās sievietes sejā, kuras iztraucētais miegs bija bijis tik mierīgs kā viņas pēlis. Viesulis izklīda, parastais visapkārt atkal kļuva parasts.
— Parunājies ar mani un pasēdi te, — Rūna teica istabenei, — man nenāk miegs, un es nejūtos labi; pastāsti kaut ko.
Un, iekams rītausma vēl nebija apņēmusi aizkarus ar gaišu svītru, kalpone vārdu pa vārdam pārgāja uz tādām valodām, kuras nenogurdina un neizklaidē, bet palīdz domāt pašam. Kā dzīvojusi, kur kalpojusi iepriekš; kas pie saimniekiem bijis jocīgs, slikts vai slavējams. Rūna viņu dzirdēja tikai ar vienu ausi, kā slimniece ieklausīdamās draud-u dzelonī, kas žņaudz dvēseli; klausījās un nepadevās.
Pagāja nedaudzas dienas, un augstākās sabiedrības cilvēki, satiekoties vai rakstot cits citam, sāka skandināt: «Vai jūs būsiet pie Beguemas viesībās?» — «Vai pie grāfa V. bija Rūna Beguema?» — «Kas bija pie Beguemas svinībās?» — «Stādiet mani priekšā Rūnai Beguemai.» — Skaistule Beguema it kā bija piedzimusi no jauna un atkal atsākusi dzīvi. Viņas neprātīgie pasūtījumi lika svīst un mesties azartā labākajām pilsētas firmām; pie juvelieriem, šuvējām, kas bija ievērojamākas un slavenākas pat par dažām famīlijām, pie villām un teātriem, pie augstmaņu durvīm, kuras liesmoja kā ugunsgrēks naktī, tagad katru dienu savai karietei pavēlēja apstāties Beguema, kas bija sajaukusi dzīvi skurbā svētku vienveidībā. It kā paraudzījusies atpakaļ un atjēgusies, Rūna atcerējās, ka viņa ir vēl tikai divdesmit divus gadus veca; ka atsvešinātība, kaut arī ieturēta oriģinālā tonī, pamazām apslāpē vēlmes, laupīdama sirdij zelta rakstus un neskaitāmu baudu košās vītnes. Ar dāsnu roku
viņa pagrieza atslēgas, un, viņu trokšņaini sveikdami, no visām durvīm atskanēja sveicienu kori; viņa kļuva sabiedrības karaliene, tik daudzu mīlestību laime un mērķis, ka pat vienā vīrieša rokas spiedienā saklausīja veselu runu, — atzīšanos vai skaudīgu nopūtu, vai arī tādas saltu raksturu nervozās trīsas, kas apdedzina kā ledus, reizēm iedarbojoties spēcīgāk par visiem monologiem. Šķita, rauti un balles, pieņemšanas un viesības ieguva nesalīdzināmu spožumu, vissmalkāko saviļņojuma aromātu kopš tā laika, kad maigā un spēcīgā daile sāka bārstīt tur savus smaidus; asprāši kļuva asprātīgāki, švīti — elegantāki; īpašs spožums, apburoša starojuma atspulgs atmirdzēja pat neglītu un vecu cilvēku vaigā, ja tiem gadījās būt viņas sabiedrībā. Viss pievērsās viņai, viss sumināja viņu. Katrs, uzklausot Rūnu vai vērojot, kā viņa virpuļo pārī ar glītu fraku, kur matu celiņš un staja, lepns skatiens un samtainas ūsas izplēn, iznīkst šīs jaunās uguns tuvumā, kas plivina savu balto šlepi greznajā un brīvajā pūlī, domāja, ka te ir kalngali dzīvespriecīgam mieram, ko apmirdz laimes spārni, ka nav par viņu laimīgākas; un, tā domādams, neviens nezināļa neko.
«Aizmirstiet, aizmirstiet!» reizēm Rūna dzirdēja, eksplodējot līksmām balsīm, pārtrūkstot vijoles taktij vai riteņu dārdoņai, kas vēja ātrumā nesa viņu pretī jaunai jautrībai; bet «aizmirstiet!» pats nodevīgi atgādina to, ko velti pūlas izdzēst. Ne mīlestība, ne nožēla, ne kaislības mita viņā, bet sāpes; šīs sāpes nebija izskaidrojamas, pat ne sevī izprotamas, kā, novirzoties no pareizās domas, mēs bieži saprotam daudz ko tādu, kas nogūlies šķērsām mūsu pierastajām jūtām. Viņu māca ilgas. Lai arī kur viņa ieradās, lai arī kādā stāvoklī nonāca savā mājā vai
svešā, nekas viņu nepasargāja no iespaidiem, kas grauž savas alas mūsu dvēseles dzīlēs; te tie plaiksnījās spēji kā zibeņi, te klusi, mazpamazītēm kraujot smagumu uz smaguma, centās iztaustīt ciešanu robežas. Lūkodamās teātra kupolā, viņa lēni cēla roku pie acīm, lai aizsegtu to, kas sāka veidoties augstumos; augstumi griezās; drebēdama griezās velve; lustru gaisma, izdzisdama vai uzliesmodama, žilbināja acis, klājot dūmaku pāri balkonu mirdzošajam pagriezienam, zem kuriem ģībonim līdzīgs pletās kraujais bezdibenis. Tad visi iespaidi, viss, kas šajā brīdī eksistēja, — izrāde, skatuve un aizmugurē mierīgo vīriešu laipnie pusčuksti, kuru tuvums vien jau būtu drošs aizsargs jebkurās citās briesmās, — kļuva par nepanesamu nastu; un, nogaidījis sirdspukstu, sirdspukstu, kas vienlaikus dzima deniņos un dvēselē, blakusesošās ložas barjerai tuvojās Druds.
