— Bet, tiklīdz pārdošu šalli, es to izpirkšu, — meitene nodomāja. — Pasūtu sev labu sapni, ļoti interesantu. Gribu Kruksu. Droši vien redzēšu, kā lidoju ar viņu šurpu turpu tai viņa daiktā.
Ak, Kruks, vai jūs nezināt, ka viena meitene domā par jums un neko nesaprot un guļ … guļ… ggu …
Te nu lūpas, pie kurām tā arī palika pielikts rādītājpirksts, savilkās urskulī; tad Tavija, skatīdama visu to, ko neieraudzīsim mēs, apklusa.
Septiņos no rīta Tavija pamodās un ieraudzīja visu to, ko redzam arī mēs. Pāris' minūtes viņa knosījās, pūlēdamās aizdzīt naksnīgo dzestrumu, kas bija iespraucies zem segas, apspraudīja segu sev visapkārt, izberzēja acis un aptvēra īstenību. Tam visam bija svinīga nokrāsa, mīklaina vakar un mazrocīga šodien. Starp pašreizējo un sen pagājušo kā neaptverama atgadījuma fragments gulēja ceļojums uz Lisu.
Kaut gan, būdama nogurusi, viņa bija gulējusi ciešā miegā, tomēr, iekšēja rīkojuma modināta, kādu neapzināti dodam paši sev, ja rītā mūs gaida kas grūts, uzmodās tik agri.
— Sai datumā tad nu es esmu dzimusi, — meitene sacīja, izvilkdama no segas apakšas rokas, glāstīdama tās un aplūkodama it kā no malas.
Skumīgi viņa konstatēja, ka par tām var tikai pavīpsnāt, katrā ziņā tās ne tuvu nebija tik jaukas kā statujai vai kā tēloja slavenās gleznās. Bet tomēr nekas. Patīksminājusies par rokām, meitene ar satraukumu aptaustīja kajas, — vai tik tās nav līkas,— ja nu pēkšņi tās ir līkas? Vienu viņa izvilka no segas apakšas, pacēla gaisā, bet ievēroja tikai to, ka tā ir balta, taisna un ar mazu pēdu. Pēkšņi viņa iedomājās, ka kāds vēro šo pamācošo noņemšanos, tāpēc, savandījusi gultu, ienira tajā kā ūdenī, tūlīt pat pievākdama vakar uz krēsla nomesto apģērbu, un, lai būtu omulīgāk, apģērbās zem segas.
Ar avīzēs iesaiņotu šalli rokās viņa izgāja no virtuves. Iedama viņa sastapa arī dažus kaimiņus. Jautra, kupraina veļas mazgātāja ņipri rībināja meitenei pakaļ pa kāpnēm, satvēra viņas roku un kliedza, it kā tā būtu kurla:
— Vai tad nebiji aizbraukusi? Kad atbrauci?
Punktiru laulātais pāris, koķetīgi vecīši, iebraucēji
aktieri bez skatuves, ar tējkannu laistīja puķu podus; ieraudzījuši Taviju, viņi abi reizē metās pie meitenes, un acis tiem dega klīrīgā ziņkārē.
— Vai jūs, Tavij, savas lietas nokārtojāt? — jautāja večiņa; vecītis, vienu uzaci uzraucis, meklēja atbilstošu izteicienu atkarībā no tā, kāda būs atbilde.
— Jā, savas lietas, — viņš atkārtoja. — Atklājiet sevī talantu, aktiera talantu, ar jūsu augumu, kas ir kā radīts …
Ar ledainu skatienu laulene viņu pārtrauca, kālab, galvu plecos ierāvis, viņš apklusa un, saldeni un tīksmīgi smaidīdams, nokratīja no piedurknes diega galu.
— Pie kā tad jūs kalposiet, mana mīļā? — Pun- ktira madāma apvaicājās tādā tonī, kādā runā viegli sasirdzis cilvēks.
Vēl vairāki kaimiņi ar basās kājās uzautām kurpēm, ar pīpi vai matadatu zobos uzdeva Tavijai tos pašus jautājumus, un visiem tiem viņa atbildēja, ka nav piekritusi sīkstulīgajiem noteikumiem tik grūtā darbā.
— Nu, gan jau kaut kā! — skanēja kopēja atbilde.
Visīsāk meitene runāja ar miesās pilnīgo Kvangu,
kas sēdēja uz gultas maisa pie durvīm, kājas izstiepis šķērsām pāri galerijai, un nenovāktu tās pat tad, ja te soļotu vesels eskadrons; — vajadzēja mest tām apkārt līkumu vai kāpt pāri. Kvangs bija kurinātājs. Pamanījis Taviju, viņš tikai patirināja kāju, taču nepavilka to sāņus, bet pakasīja muguru. Izņēmis no mutes pīpi, viņš sacīja izklīstošajā dūmu gredzenā:
— Nesanāca?
— Nē, — Tavija garāmejot izmeta. Tā sarunājoties, viņi "pat nepaskatījās viens uz otru.
— Kikss?
— Ptjū! — Tavija nosvilpa.
Kvangs turpināja pīpēt.
Iestājās viena no tām sava spožuma apskurbinātajām un skanīgajām dienām, kad krāšņā rīta satraucošais, liegais spirgtums ir līdzīgs laipnai rokai, kas aizskar acis, pirms tās ir pametušas skatienu aiz dāsno pilnzieda jūtu liesmainās robežas. Steigdamās, lai līdz tveicei atgrieztos mājās, Tavija gāja ātri un nonāca centrā, kad veikalus vēra vaļā. Viņai jau bija bijušas darīšanas ar bodēm, kas tirgojas ar visdažādākajām gadījuma precēm; vienā tādā bodē viņa arī iegriezās.
— Es pārdodu šo šalli, — viņa dzedri sacīja tirgotājam, kurš, cerēdams uz vieglu peļņu, pārtrauca brokastot.
Vēl arvien čāpstinādams, viņš apskatīja šalli, grozīja to sava īdzīgā saskābušā ģīmja priekšā ar tādu rūpību, ar kādu diez vai to bija grozījuši audēji.
— Kamēr jūs skatāties, es parunāšos pa jūsu telefonu, — meitene sacīja un, atcerējusies vajadzīgos numurus, sāka zvanīt.
— Ārsta Emersona dzīvoklis, — no tālienes viņai ausī atskanēja sievietes balss.
— Nu un cik tad jūs gribat par savu mantu? — tirgotājs pavaicāja.
— Vai Rita mājās? — Tavija jautāja. — Tā maksāja trīsdesmit, varbūt divdesmit pieci jūs neizputinās? — «Mājās, un es viņu tūdaļ pasaukšu.»
— Klausieties, jaunkundz, — tirgotājs sacīja,
— kāpēc lieku runāt, es jums pārdošu tādu pašu un vēl labāku par piecpadsmit, divas, trīs, simt gabalu pārdošu.
— Es tak pārdodu, — meitene lēnīgi atbildēja.
