Sīs mājas visus stāvus apjoza segtas stiklotas galerijas, uz tām vērās virkne durvju no šauriem pusdzīvoklīšiem, kam virtuve atradās pie pašām durvīm, aiz tās bija neliela istaba ar diviem logiem, kuri bija vērsti pret putekļainā pagalma pusnokaltuša- jiem krūmiem., Te mitinājās trūcīgi amatnieki, sīktirgotāji, cēlsirdīgi nabagi un matroži. Tavijai nebija mēbeļu, tāpat nebija neviena radinieka. Mēbeles dzīvoklī bija atstājis iepriekšējais iemītnieks, dzērājs kapteinis, kas savu amatu sen bija pametis; viņš nomira suņa nāvē kautiņa laikā uz Beradas tilta; zil- gansārtā veča smagnējais ķermenis sagrīļojies izgāza sapuvušās margas, un aculiecinieki varēja pastāstīt, ka krizdams viņš drausmīgi un skaļi lamājies. Straume aiznesa viņa līķi, grēkus un lamas uz Kaucošās aizas aso klinšu plaisām; līķi neatrada. Kapteinis bija atstājis kumodi, kuras atvilktnes reizēm nezināmu iemeslu dēļ piebrieda un nedēļām ilgi netaisījās ciet; gultu, dažus saliekamus, ar paklāju audumu klātus krēslus, s'kapi ar lupatām un tukšas tabakas kastes, koši izkrāsotu ģipša saracēni un vēl pāris šķīvju; pārējais, ja ari viņam bija piederējis kas labāks, — bija pazudis.
Tavija neatcerējās ne tēvu, ne māti; viņas māte, vīru pametusi, aizbēga ar kroņa kases izlaupītāju, caurbraucēju skaistuli; tēvs iestājās karadienestā un krita kaujā. Savu bērnību Tavija bija pavadījusi pie pusaklas attālas radinieces, vairāk nekā veča nomocīdamās ar tās slimībām un sautējošajām kompresēm, jo tās meitenei sagādāja ļoti daudz raižu. Kad Tavijai bija pilni četrpadsmit gadi, krustmātei pazīstams grāmattirgotājs pieņēma meiteni darbā savā bodē; viņa pārdeva grāmatas un dzīvoja pusbadā. Pēcāk viņš izputēja un nomira, bet Tavija iespieda avīzē sludinājumu.
Te nu ir biogrāfija, kurā vairāk jēgas nekā Kaza- novas žilbinošajā pazoļu klaudzināšanā pa apšaubāmas sabiedrības un galma zāļu parketiem. Bet ne par to domāja Tavija, apsēdusies virtuvē plīts priekšā un vārīdama tēju; viņas jaunie iespaidi bija tik spilgti, ka meitene necentās atbrīvoties no tiem. Lai arī kur viņa domās nogrimusi paskatījās, siena izgaisa naktī kā gaišs plankums un tā starojošajā dūmakā virs šausmīgā zārka svecēm traucās dīvainā aparāta sudrabainās vijas. Te viņa iztēlojās, ka, gigantiska pirksta kustināts, ņirbēdams griežas pilsētas milzu disks; te kaujas laukā nejauši nonākuša un laimīgi no tā ārā izkļuvuša cilvēka izjūtas kā pateicības vīraka dūmi vienlaikus cēlās augšup no sasāpējušajiem papēžiem uz gurdenajām acīm; te viņa no visas sirds brīnījās, ka nav noticis nekas vēl trakāks.
— Tavij, mana dārgā, — meitene runāja, — kā tu uz to skaties? Vai tad es zināju, ka ir tādas pilsētas, kur no tevis vairs nepaliek ne miņas. Patiesi, Torps ir Zilā Bārda. Bet kas tad ir Krukss? Kaut gan viņš acīmredzot ir visai kārtīgs cilvēks. Tomēr viņš ir tik naivs kā teļš. Būtu varējis savā aparātā atlidot un nolaisties viņu priekšā tieši uz galda.
To iztēlojusies, meitene, seju plaukstās iespiedusi, smējās aizgūtnēm; klusas jautrības, smieklu un tīksmes izteiksmīgās trīsas šaudījās viņas mirdzošajās acīs, kas šad tad caur pirkstiem kā caur līgavas plīvuru palūkojās uz iztēlē radīto. Viņa piederēja pie tiem nedaudzajiem patiesi laimīgajiem raksturiem, kuriem pasaulē viss ir tikpat vienkāršs kā viņu lēnprātīgā labsirdība; pēc Tavijas domām, starp aero- plānu un tauriņu diez vai bija liela atšķirība, ja nu vienīgi tā, ka tauriņam nebija propellera. Tāpēc viņu vairāk pārsteidza skatītāju neapvaldītā jūsma nekā pats eksperiments.
— Viņš pacēlās gaisā, bet viņš taču teica, ka pacelsies; un teica — kāpēc: zvārgulīšu radīto skaņu vibrācijas dēļ. Cik skaisti tas iznāca! Pareizi kāds sacīja, ka gaiskuģošanas mākslā sākusies jauna ēra! Sen jau laiks šīs lietas taisīt skaistas un daudzveidīgas, kā taisa, piemēram, mēbeles.
Cauri šādām, saviļņojošu atmiņu pilnām domām par to, kā viņu ielenca ziņkārīgie, kas bija ieņēmuši galvā, ka tieši šī meitene zina visu, par to, kā viņa bēgšus no tiem glābās, neatvairāmi rēgojās paša Kruksa seja; vēl arvien Tavija dzirdēja viņa balsi, to, kā viņš teica: «Mēs drīz redzēsimies.» Kāpēc viņš tā teica? Kā viņš zina, ka Torps ir miris? Viņa beidzot sāka skaisties, jo ne izskaidrot, ne arīdzan kaut ko piedomāt nespēja, pat mugura iesmeldzās no prātošanas. «Kāpēc viņš pat nepavaicāja, vai es gribu viņu redzēt?» — lūk, jautājums, pret kuru atdūrusies Tavija sāka atkārtot: «Vai gribu viņu redzēt? Vai gribu viņu redzēt?» — kamēr tas viņai apnika. «Gribu. Jā, gribu un viss; viņš pret mani labi izturējās.» No šīs domas viņa sāka justies sērdienīgi nogurusi, aplaupīta un vientuļa; acīs sakāpa asaras. Tavija apraudājās, apēda gabalu maizes, padzēra tēju, nomierinājās un apgūlās, stingri nolēmusi rītā dzimšanas dienu atdzīvināt ar jautrību un savu ne- daudzo paziņu pacienāšanu.
Griezdamās ar seju pret sienu, viņa pieskārās krūtīm un juta, ka kaut kā trūkst. Nebija medaljona, ko viņa bija atstājusi Lisas lombardā.
