Rūna ilgi neapjauta, ka viņas liegajai apcerei pievienojas nemiers, bet, vakara gaišo ēnu vidū samanījusi tumšu neskaidru svītru, juzdama briesmas, piecēlās. Roku izstiepusi, viņa centās atgrūst šo uzbrukumu — viesuli, kāds — sirds viņu nevīla — bija sacēlies Hesperīdu ēnainajos dārzos. Rota|ājošos bērnu skaļās balsis pēkšņi kļuva neskaidras, it kā skanētu aiz sienas; spēki atstāja viņu; bezpalīdzīgi pievērsusi skatienu mākoņainā masīva līganajai kustībai, viņa ieraudzīja, ka tieši sejā, līdzīgi šurp lidojošam putnam, traucas spulgas, domīgas acis, — ne vaibstu, ne ķermeņa līniju šai šausmīgajā rotaļā nebija, — tik vien Druda acis, kļuvušas neciešami dzīvas, vakarblāzmas sārtumā tuvodamās krita un lidoja no gaisa kraujas. Kā tikšanās reizē, tās bija tuvas un skaidras, bet, tiklīdz nelaimīgās sirds atradās pie bezsamaņas dzelmes, acumirklī pagaisa.
Divas dienas Rūna bija slima, trešajā, spēji jūtot riebumu pret to, kas vēl tik nesen deva spēku un ielīksmoja, — viņa atgriezās mājās. Meitene nebija zaudējusi cerības. Tieši otrādi, šai jaunajā cerībā, kas tik vienkārši bija pasniegusi viņai savu roku, Rūna it kā satika senu draugu, kuru bija aizmirsusi. Bet draugs bija šeit, blakus — vajadzēja tikai uzticīgi vērsties pie viņa. Viņa balss bija tikpat mierīga kā bērnības dienās, — mūžīga kā ūdens šalkoņa un vienkārša kā elpa. Vajadzēja paklausīties, ko viņš teiks, uzklausīt un noticēt viņam.
To dienu Rūna pavadīja klusi, viņu netraucēja ne dzīves sīkumi, ne bailes, ne atmiņas. Bijušais slīdēja it kā aiz caurspīdīgas sienas, kas bija nesatricināma un dvēseles postu caurlaidīga, un viņa klusi aplūkoja to. Tiklīdz satumsa, Rūna viena izgāja caur dārza vārtiņiem pilsētas mazo ieliņu tīklā; aiz tām bija šķērsiela ar mazu dievnamu, kas atradās nelielā laukumā. Vakara dievkalpojums bija beidzies; vairāki dievlūdzēji izgāja pa apgaismotajām durvīm, kur dziļumā mirdzēja sudrabs un svece, un devās viņai garām. Jau visi izklīda, svētnīca bija krēslaina un tukša; baznīcas sargs aiz kolonnām slaucīja grīdu, viņa milzīgā ēna slīdēja no kakta kaktā, bet viņš pats palika neredzams; likās, ka viņa slotas vienmērīgais troksnis, degošā vaska sprakšķi un klusums, vēl pilns ar siltu baznīcas smaržu, te vienmēr ir bijis un vienmēr būs, aicinot iekšēji atpūsties.
Kaut gan sānu jomās sveces beidza degt un to mēļās liesmas svēto sejām piešķīra īpašu noslēpumainas, sevī noslēgušās dzīves izteiksmi, altāris bija ■spoži apgaismots; tur mirdzēja trauku daudzkrāsainās, zeltainās dzirkstis; milzīgās sniegbaltās sveces velvju pustumsā cēla augšup mierīgu liesmu, kuras atspulgs kā zelta straume plūda pār nosūbējušajām vētru dievmātes tēla krāsām, kura pirms trīsdesmit gadiem tikusi pasūtīta un veltīta Lisas jūrniekiem. Nevaldāmie puiši rotāja savu dārgumu kā spēdami. Ne viens vien tropu niezes saēsts spalvains lamzaks, samelnējis no spirta un svelmes, piebāzts ar tādām slimībām un nodarījumiem, par kuriem runājot pat jāpadomā, kā to pateikt, atradinājies pierei krustu pārmest, bet no lūgšanām atcerēdamies tikai «Dod», — pēc ilggadēja reisa ieradās šeit nomazgāts un noskūts; aiz paģirām trīsēdams, viņš svētās Nā- carietes priekšā atstāja to, ko bija varējis vai gribējis paķert līdzi. Te, koka vitrīnās, atradās daždažādākie priekšmeti. Kuģu modeļi, jūras gliemežvāki, mazi apzeltīti enkuri, tauvu rituļi, apvīti ar koraļļiem un pērlēm, buraudekla gabali, mastu vai stūru paliekas — no tiem, kuru kuģis bija izturējis nāves uzbrukumu; ķīniešu lādītes, visu valstu monētas; šo velšu raibajā jūklī ar īgnām, kā ar cirvi tēstām sejām uz muguras
gulēja koka elki, atvesti diezin no kādas zemes. Raugoties uz šīm dīvainajām kolekcijām, neviļus bija jādomā, cik gan nabagi un cik ārkārtīgi bagāti ir tie, kuri var nest tādas veltes, paši no visas sirds tīksminādamies par savu dāvanu un tās dēļ lieku reizi iegriezdamies dievnamā, lai, aplūkojot kādu sakaltušu jūras ezi, atkārtoti sagādātu sev prieku ar domām: «Ezi esmu atnesis es; re, kur viņš ir.»
Šīs greznības vidū, kas izraisīja pārdomas un ko bija radījuši ļaudis, kuri nāvi un dzīvi pazina ne tikai pēc nostāstiem, dievišķās jaunavas lēnīgais, vērīgais skatiens bija cieši pievērsts viņas klēpī sēdošā bērna sejiņai, kurš, ar kreiso rociņu ieķēries mātes labajā rokā, bērnišķīgā kustībā, pavērsis delnu augšup, otru rociņu stiepa pretī skatītājiem. Viņa acis, šīs vienmēr drosmīgās mazā Kristus acis — raudzījās uz pasaules tāltāliem likteņiem. Pie viņa kājām, tehniski tik nevainojami uzgleznots, ka izpirka vispārējos mākslinieka meistarības trūkumus, atradās kuģa kompass.
