Apmulsušais orķestris apklusa; vientuļā oboja ne­pareizā tonī iekaucās un kā aizšauts putns aprāva griezīgo kliedzienu.

Izmisuma saucieni: «Ugunsgrēks!» nepanāktu to, kas tagad sākās cirkā. Galerija iegaudojās; kliedzieni: «Sātans! Nelabais!» vēl augstāk uzsita panikas vilni; galējs ārprāts pārņēma ļaudis; publikas vairs nebija: tā, zaudējusi kopu saiti, pārvērtās par mežonīgu baru, pār kura galvām, norāvušās no saprāta varenās ķē­des, ārprātā kaucot un zobus ņirdzot, auļoja Bailes. Daudzi pēkšņa vājuma vai reiboņa lēkmē sēdēja, seju rokām aizseguši. Sievietes krita bezsamaņā; citas, smakdamas nost, lauzās uz izejām; bērni skaļi rau­dāja. Visur krakstēja balustrādes. Bēgļi, piepildījuši arēnu, gāzdami cits citu no kājām, tvarstīdami un at- grūzdami priekšējos, sadrūzmējās pie izejām. Griezīgi spiedzieni reizreizēm nomāca visu šo ellīgo jandāliņu; atskanēja vaidi, lamas, krītošo krēslu rībieni. Bet virs cirka, augstāk par trapecēm un trīšiem, rokas sakrus­tojis, gaisā stāvēja «Dubultā Zvaigzne».

— Orķestri, mūziku!! — kliedza Agasizs, pats tik tikko apjēgdams, ko dara.

Vairākas trompetes iekaucās pirmsnāves vaimanās, bet tās drīz apklusa; iebrakšķējās apgāztās nošu pul­tis; estrāde kļuva tukša; muzikanti, instrumentus pa­metuši, bēga tāpat kā visi. Šai laikā ministrs Dago- vets, gausi berzēdams savas kaulainās rokas un rauk­dams sirmās uzacis, klusi sacīja diviem pieklājīgi, taču neuzkrītoši ģērbtiem cilvēkiem, kas steidzīgi

ienāca viņa ložā: «Tūlīt pat. Bez svārstīšanās. To uz­ņemos es. Naktī ar ziņojumu personīgi pie manis, un nevienam ne vārda!»

Abi nepazīstamie neatsveicinājušies izskrēja ārā un iejuka pūlī.

Tad Druds augšā sāka skaļi dziedāt. Vispārējā ju­ceklī viņa balss skanēja tik spēcīgi kā varena vēja brāzma; tā bija īsa, nedzirdēta dziesma. Vairāki cil­vēki bija uztvēruši tikai dažus vārdus: «Tā gaita bez ceļa …» Kadence pagaisa dobjajā troksnī, bet varēja domāt, ka ir vēl trīs pēdas ar vīrišķajām atskaņām, par ko liecināja skaidri sadzirdamais vārds «klērs»[3]. tad atkal vārdus nevarēja saprast, iekams kādā trok­šņa pauzē tie nenobeidzās ar noslēpumainu un gari stieptu: «kas saulainus apvāršņus vērš».

No ministra ložas arēnā iznāca meitene, ko apņēma balta zīda viļņi. Bāla, kā apmāta, viņa pastiepa rokas uz augšu un iekliedzās. Neviens nesadzirdēja, ko viņa teica. Meitene nervozi smējās. Viņas mirdzošais ska­tiens vērsās augšup. Izņemot gaišu bezdibeni, kas uz šīs dienas drupām uzliesmoja kā brīnumaina uguns, viņa neko nesaprata, neredzēja un nejuta.

Halls piegāja viņai klāt, paņēma pie rokas un aiz­veda prom. Visa drebēdama, viņa gandrīz neapzinīgi paklausīja Hallam. Tā bija Rūna Beguema.

<p>VI</p>

Kad «Dubultā Zvaigzne», atkal pieskāries zemei, spēji devās uz izeju, panika ejā pieauga. Visi, kas bija spējīgi skriet, paslēpties, — nozuda no viņa ceļa. Dau­dzi burzmā bija pakritusi; un viņš netraucēti sasnie­dza kulises, paņēma tur cepuri un mēteli, bet tad caur staļļiem izgāja bulvāra alejā.

Aizsedzis seju ar šalli, viņš pazuda pa kreisi laternu gaismas virzienā. Tikko viņš bija gabaliņu pagājis, nežēlīgi sitieni sāka birt pār viņa pleciem un galvu; laternas gaismas šaltī pazibēja nazis. Viņš strauji pa­griezās; asmens iestrēdza apģērbā. Cenzdamies atbrī­vot kreiso roku, kurā bija ieķērušies divi cilvēki, ar labo viņš saspieda kādam seju un asi atgrūda uzbru­cēju; pēc tam ātri uzlidoja augšup. Divas rokas at­laidās; divas citas iekārās viņa elkonī ar satracināta buldoga niknumu. Drudam tirpa roka. Pacēlies virs jumtiem, viņš ieraudzīja ielu naksnīgo ilumināciju un apstājās. Tas viss prasīja tikai vienu mirkli. Noliecies ar riebumu aplūkoja šausmu pārņemto aģenta seju; cīnīdamies ar ģīboni, tas, kājas pievilcis, turējās pie viņa, taču pēc brīža ģībonis pieveica to. Druds izrāva roku; aģenta ķermenis sāka strauji krist lejup; tad no ielas dzīlēm, ko pildīja riteņu rīboņa, atskanēja dobjš troksnis.

— Nu viņš ir miris, — Druds teica, — pagalam ir viena dzīvība un, bez šaubām, arī lieliskā balva. Mani gribēja nogalināt.

Viņam bija bijusi tāda nojauta, un tā viņu nebija pievīlusi. Viņš bija gaidījis uzstāšanās dienu ar smaidu un skumjām — ar instinktīvajām kalnieša skumjām, kurš no kalnu virsotnēm noraugās uz pla­šajiem miglas vāliem ielejās, kurp neaizplūst pat skaņa. Un ja viņš smaidīja, tad tikai tīkamām, ne­iespējamām lietām — kaut kam līdzīgam jūsmīgu balsu korim, kas izprašņā-, neliek mierā un aizrauj sev līdzi līksmi starojošu seju lokā: un kas ir tur, tajā pasaulē, kur viņš lidinās un elpo brīvi? Un vai uz turieni, aiz bailēm aizverot acis, nav iespējams viņu pavadīt?

Перейти на страницу:

Похожие книги