Pa tam baumas guva tik plašu vērienu, tādus apmērus un kontūras, kad jau zūd paša notikuma jēga, līdzīgi tam, kā gigantiska, bet izplūdusi kļūst ēna, ja cilvēks pieiet cieši klāt laternai. Aculiecinieki savus iespaidus izplatīja pa malu malām, un katrs tos pasniedza tā, ka pārējiem būtu par ko strīdēties, — tas ir labākais uztveres savdabības pierādījums. Druda lietā masu jaunrade, par kuru tagad, kā dzirdams, ārkārtīgi rūpējas, izpaudās tik neatturami kā histērijas lēkme. Tiesa, izglītotās iedzīvotāju daļas sīkais skepticisms palaida izsmalcinātu «bet», kura dziļdomīgajā bezjēdzībā attiecīgi noskaņota auss sadzirdēja bezgala daudzus asprātīgus izskaidrojumus. Uz šā «bet» kā uz spoles tinās staigājošās enciklopēdijas raibais pavediens. Kāds minēja hipnozi, burvju mākslu, kāds cits — tehnikas brīnumus; atsaucās arī uz senajiem triku meistariem, kas ar oderē paslēptu gais- pūtes ierīci darījuši neaptveramus brīnumus. Nebija aizmirsts ne kinematogrāfs, ne burvju lukturis, ne slavenie automāti: Vēbera mehāniskais cilvēks taču uzvarēja sava laika izcilākos šahistus. Tā kā jebkurš notikums ir līdzīgs ar sarežģītu zīmējumu klātai bumbai, aculiecinieki, aprakstot notikumu, cits citam runāja pretī un viņu izklāsti nesaskanēja, jo katrs bija redzējis vienīgi viņam pievērsto bumbas pusi ar virs- tāmes fantāzijas piedevu, vai arī, vēlēdamies pārsteigt ar sausu precizitāti, atmeta detaļas; tādējādi pat acīm redzamais kļuva pa pusei strīdīgs. Turpretī «dieva balss», tas ir, ziņas no staļļiem un galerijām, rotājušās ar visu, kas cilvēkā ir muļķīgs, ja viņam sagribējies pasaciņu un ja viņš pats tās sacer, svinēja lieliskas dzīres. Šīs ziņas radīja leģendu par velnu, kurš izjājis baltā zirgā; pēc citu precīzas informācijas, sātans nolaupījis meitenīti un ar to aizlidojis pa logu; vēl citi piemetināja, ka mazulīte pārvērtusies baigā vecenē. Galīgi šķērsām šiem brīnumiem paklīda valodas par eņģeļiem, kuri publikai virs galvas sākuši dziedāt par pasaules galu, taču visi labprātāk piekrita «Niagāras» bufetnieka izskaidrojumam, ka iebraucējs grieķis izgudrojis lidierīci, ko varot glabāt kabatā; grieķis izlidojis no cirka uz ielas un nogāzies, jo ierīcei salūzusi skrūve. Visa sajukuma kronis bija satraucošās ziņas par baru lidojošu miroņu, kuri ieradušies cirkā, dzēruši un ēduši, bet tad sākuši ālēties, noraudami skatītājiem cepures un nezināmā valodā izkliegdami apdullinošus vārdus.
Par nelielu šādu baumu plosīšanās perēkli divdesmit ceturtajā no rīta, kad pulkstenis jau bija uz deviņiem, kļuva viesnīcas «Roma» virtuve. Te pie galda, kura vidū no milzīgas pannas ar jērgaļu vēlās tvaiki, starp sulaini un pavāru notika dedzīgs strīdiņš; viņos klausījās istabenes un virtuvene; pavārzēni, vaibstī- damies un pie plīts apveltīdami cits citu ar knipja sitieniem, tai pašā laikā paspēja dzirdēt sarunu. Kaut gan sulainis nebija ticis cirkā, jo nebija bijis biļešu, tomēr visu vakaru bija nogrūstījies pie ieejas to neveiksminieku vidū, kuri velti cerējuši iežēlināt kontrolieri ar cigāru vai, notverot izdevīgu mirkli, iešmaukt iekšā.
— Blēņas! — pavārs sacīja, noklausījies skatītāju vispārējās bēgšanas attēlojumu. — Jel savām acīm būtu redzējis to, kā, pats saki, nebija.
— Viegli sacīt — «blēņas», — sulainis iebilda,
— skandini vien «blēņas», lai ko tu arī dabūtu dzirdēt. Riebjas ar tevi runāt… Ja kāds domā, ka es meloju, lai ir tik drosmīgs un pasaka man to acīs.
— Un kas tad būs? — pavārs kareivīgi iejautājās.
— Tieši acīs?! Nu es tev tieši acīs arī saku, ka tu melo.
— Es? Meloju?
— Nu, ja nemelo, tad sadzejo, tas ir viens un tas pats, bet, ja gribi zināt patiesību, es tev paskaidrošu: viss notika tāpēc, ka sagāzās stabi. To es, protams, neredzēju,bet domāju, ka pietiek arī ar tādu nieku. Galerijas taču turas uz stabiem, vai ne? Bet ja skatītāju tur bija sadrūzmējies trīsreiz vairāk, nekā pienākas, stutes salūza.
— Kāda nozīme te stutēm, — sulainis, aiz izmi- šuma nosvīdis, pretojās, — durvis krakšķēja, kad saskrēja pilna iela ar cilvēkiem, un es pats dzirdēju kliedzienus. Bez tam daudzus izprašņāju; liekas, skaidrs.
— Blēņas!— pavārs sacīja. — Kad apsitīs tev kājas, tad kliegsi, pats nezinādams, ko. Gadās, ka no bailēm cilvēks zaudē prātu un sāk gvelzt visādus niekus.
— To jau visi zina, ka jūs esat bezdievis, — istabene ievaimanājās tai laikā, kad viņas draudzene ar virtuveni, mutes atpletušas, trīcēja skaudras ziņkārības lēkmē, — kad es vēl biju maziņa, redzēju ko tādu, — ja lūgsiet pastāstīt pirms gulētiešanas, neparko nestāstīšu. Atnāk pie mums cilvēks, — tas notika naktī, — un lūdz, lai ielaiž pārgulēt…
