Druds, naidpilns un triumfējošs, traucās pār pilsētas ugunīm. Vilcinādamies atgriezties mājās, viņš domās kavējās pie uzbrukuma. Čūska metās virsū ērglim. Līdz ar to viņš apzinājās, ka viņam draud briesmas. Viņi mēģinās iznīcināt vai, ja to neiespēs, centīsies viņa dzīves ceļu pakļaut mūžīgām šausmām. Viņa mērķi ir neaptverami. Bez tam jau pati viņa eksistence ir absurds, neciešama parādība. Ir situācijas, kas ir skaidras bez to loģiskas attīstības: Milas Venēra pārtikas preču bodē; pa dzelzceļu nosūtīta lāde ar lodveida zibeņiem; sprādzieni, ko izraisa lielā attālumā. Viņš atminējās cirku — tik skaidri, ka, šķita, gaisā atkal pazibsnīja gaisma, kurā visā to nejēdzībā iedegās tumsonīgā afekta ainas. Vienīgais mierinājums bija nepazīstamās sievietes uzvaras saucienā augšup paceltās rokas; un viņš atcerējās mājas zosu baru, kas, ieraugot zemāk par mākoņiem lidojam savus savvaļas brāļus, sāka gāgināt: viena zoss, izstiepusi kaklu un krampjaini plivinot spārnus, arī sagribēja augšup, taču tauki neļāva.
Tuvojās spārnu švīkoņa; naktsputns ietriecās krūtīs, sāka sisties gar seju un ar drausmu vaidu uzlidoja, izgaisdams tumsā. Druds atstāja aiz sevis pilsētas robežu. Virs ostas viņš šķērsoja prožektora staru, prātodams, ka tagad novērotāji droši vien berzēs spoguli vai acis, domādami, ka laikam uz piekrastes klinšu fona tikai rēgojies cilvēka siluets. Patiesi, cietoksnī kaut kas bija noticis, jo prožektora stars sāka graizīt tumsu visos virzienos, lielākoties trāpīdams mākoņos. Druds pagriezās atpakaļ, uzjautrinādamies parastajā rotaļā; viņš atdzīvināja savu ceļu ar gaisa laiviņām, no kurām skanēja mīlas pārīšu čuksti; tās slīdēja pretī mēness sirpim — pretī tā sidrabainajam šķidrautam, kas pār zaļzāles paklājiem un ziediem sedza savu dzidro baltumu. To stūrmaņi, jautri, nelieli gaisa gariņi, spārnus pasituši padusē, centās uzvilkt buru. Viņš dzirdēja smieklus un stīgu strinkšķināšanu. Vēl augstāk klusēja svinīgs tukšums, no kurienes, no jūdžu miriādēm uz pievērtu aci stiepās zvaigžņu staru adatas; pa tām kā skolnieki, kas laižas lejā pa kāpņu margām, grūstoties, taisot grimases, līdzīgi mērkaķiem krītot augšpēdus, šurp turp šaudījās resnvēderīgi morīši. Visām skaņām, kas pacēlās no zemes, bija fizisks atbalsojums; augstu lidoja zirgi, velkot rēgainu karieti, kas bija stāvgrūdām pilna ar jautru kompāniju; cigāru dūmi aizmigloja zvaigžņu starus; važonis, vicinot pātagu, ķēra noripojušu cilindru. Kaut kur sāņus slīdēja apgaismotie tramvaja logi, aiz kuriem kāds kungs lasīja avīzi, bet švīts, šķielējot uz blakussēdētājas piemīlīgo sejiņu, sūkāja spieķi. Gan šur, gan tur bija redzami balkoni, gaismas svītras sašķelti, ko meta durvis, ieslēptas zaļumos, kuri ļāva saskatīt kurpes purngaliņu vai acu bīstamo spožumu, ar kādu mednieks no slēpņa uzglūn medījumam. Vicinot avīžu saini, steidzās gaisa avīžu pārdevējs; kaķis ko nagi nes aizlaidās pa neredzamajiem jumtiem, un tie, kas pastaigājās, apstājās virs pilsētas un palokoties sasveicinājās siltajā tumsā.
Līdzko Druds nogura, šī rotaļa izgaisa kā odu bars, ko pēkšņi ķēris lietus. Viņš piesēda uz torņa pulksteņa ģēveles, no apakšas pulkstenis atgādināja mirdzošu apli šķīvja lielumā, turpretī tuvumā tā bija divas asis plata ambrazūra, ko aizsedza kādas trīs collas biezs stikls ar dzelzs cipariem divarpus pēdu augstumā. Aiz stikla dārdot griezās zobrati, riteņi un ķēdes; kaktā, nesteidzīgi malkojot kafiju, sēdēja mašīnists ar melnu svītru šķērsām pāri neskūtajiem vaigiem; instrumentu, pakulu saišķu un skārda eļļas bundžu vidū kūpēja krāsniņa, uz kuras vārījās kafijkanna. Stikla ārpusē uz ass nostiprinātas divas milzīgas bultas rādīja desmit minūtes uz diviem. Ass nodrebēja, minūšu rādītājs iečīkstējās un nokrita par pēdu zemāk, rādīdams vienpadsmito minūti. Uz karnīzēm, dūdojot un klabinot knābjus, rindās spiedās miegaini baloži. Druds nožāvājās. Cirks un uzbrukums bija viņu nogurdinājuši. Viņš nogaidīja, kamēr pulksteņa zvani, atzīmējot ceturksni pāri diviem, noskandināja senas melodijas takti, un steidzās uz viesnīcu, savu pagaidu mitekli.
Nākamajā dienā pilsētnieki avīžu lappusēs velti meklēja mīklainā notikuma aprakstu; spēks, kas no mūžseniem laikiem ir iedarbojies ar spalvu un draudiem, redakcijām bija izsūtījis slepenu cirkulāru, kurš pavēlēja «aizmirst» neparasto notikumu; to pieminēt bija aizliegts, biedinot ar izdevuma slēgšanu; šai sakarā nekādi paskaidrojumi netika sniegti, un redaktori atdeva atpakaļ autoriem bezmiega nakts augļus — garu garos rakstus, ko greznoja visvilinošākie virsraksti.
