No rīta, pirms aiziešanas kārtīgi izvēdinājis dzīvokli, Fēlikss to atstāja nomāktā garastāvoklī. Viņš neticēja astrālām parādībām, spokiem, dvēseļu reinkarnācijai un tamlīdzīgām lietām, taču savādā kārtā pavisam nesen pats bija prātojis par tām radniecīgiem jautājumiem, un te nu radās nopietns pamats uztraukumam par paša psihisko veselību. Vai varēja gadīties, ka viņa smadze­nes, pārstrādājot informācijas un domu gūzmu, savā vaļā projicēja dažādus iedomu tēlus, kuri, zemapziņas dzīlēs snauduši, neizprotamu dziņu vadīti, nu rāvās uz āru? Fēlikss zināja šādus gadījumus savā paziņu lokā. Tie nepriecēja. Neviesa skaidrību. Taču vērsties pie speciā­lista pagaidām likās absurdi, turklāt tam nemaz neatlika laika.

Nākamajā nakti, pavisam neilgu mirkli svārstījies starp sapni un nomodu, Fēlikss sev par milzu pārstei­gumu istabā izdzirda baudpilnas sievietes elsas. Pietrū­cies sēdus, viņš uz rakstāmgalda ieraudzīja veci mīlē­jāmies ar samērā glīta izskata sievieti, kuras veidols te iemirdzējās, te dzisa tādā kā spilgti sārtā neona gaismā.

-   Šeit mēs to darījām, sviedrus slaucīdams, vecis teica. Šī bija tā vieta. Nevienā bordelī, nekur nejutos tik drošs. Nav otras vietas, kur biju tik izmanīgs. Vai tagad tu saproti, student? Šis ir mans galds. Šis ir mans galds!

Elsas apklusa, vīzija izplēnēja kā lēta vīraka dūmi.

Palēnām, taču skaidri Fēliksā ieaudās atziņa, ka notie­košā sakne rodama paša zemapziņā un dzīvokļa seviš­ķajā gaisotnē. Ik vakarus, kad bija mājās, jaunais vīrietis ar bažām gaidīja nakti. Aicināt kursabiedrus vai kādu paziņu nešķita laba doma, jo Fēlikss baidījās, ka tie viņu uzskatīs par jukušu.

Ik nakti rakstāmgalds atdzīvojās. Ik nakti vecis pie tā kvernēja, neveikli kuļādams īsās kājeles, kaut ko lasīja, švīkāja uz papīra, pierakstīja. Reizēm viņam labpatika iesaistīties ar Fēliksu garākā sarunā, taču citreiz viņš kļuva noslēdzies un nepieejams. Šad tad nez no kurienes uzradās glītā dāma, un tad abi nodevās mīlas priekiem. Kad sieviete aizgāja, vecis nez kāpēc kļuva neparasti drūms. Iesācis šņukstēt pavisam klusu, viņš drīz vien raudāja balsī kā bērns, sīkās dūrītes mētādams gaisā un sizdams sev pie krūtim. Reiz pēc līdzīgas izmisuma lēk­mes viņš Fēliksam sacīja:

-    Es tev, student, gribu ko lūgt.

Kā gaidot atpestīšanu, Fēlikss lūkojās rēgā, nezinot, kas sekos nākamajā mirkli.

-    Iznicini manu galdu! Vai tu to vari?

Fēlikss smaidīja. Protams, to viņš varēja. Kā gan pašam tas agrāk nebija iešāvies prātā! Sacirst malkā! Sadedzināt! Lai izkūp pagātnes ēnas kopā ar miglaina­jiem rēgiem un māņiem! Laiks noslēgt rēķinus! Laiks dzī­vot šodienai!

-   Pats to nespēju, vecais turpināja runāt. Manāmi sašļucis un, kā Fēliksam šķita, sarāvies vēl mazāks, viņš pret galda malu neritmiski dauzīja papēdīšus, un šai mir­klī Fēliksam nabaga parādības kļuva ārkārtīgi žēl.

-      Zārkā man to neviens nelika, lai gan iepriekš tas tika lūgts. Saproti pats: galdam ir mana dvēsele. Kamēr tas stāvēs šeit vai kur citur, man pie tā allaž būs jāatgrie­žas un gribot negribot jāatminas sava mūža laimīgākās un melnākās dienas…

Kad nākamajā rītā (tā bija svētdiena) Fēlikss jau mazā gaismiņā iekšpagalmā ar malkas cirvi sadalīja antīko mēbeli, virs viņa mājas otrajā stāvā atvērās logs.

-    Paklau, dēliņ, redzu, gādā malciņu, sēcošā reģistrā kā vecas plēšas noskanēja sievietes balss. Tā bija Ļera, saukta Ļerpata, mājas melnā avs uzdzīvotāja un laikam jau neglābjama alkoholiķe.

-    Tā ir, kaimiņien, Fēlikss nevērīgi attrauca, nepavēries augšup. Ļerpata atspieda trauslos elkoņus pret sa­trunējušo palodzi un brīdi noraudzījās, kā rakstāmgalds pakāpeniski pārvēršas smagnējos koka gabalos.

-    Bet kam tev malka? Mājai tak centrālā, viņa neiz­prata.

Fēlikss izlikās nedzirdam.

-    Paklau, man pazīstams kāds, kam baigi noderētu šis tavs klēpītis. Mēs to varam nokārtot viens divi. Ar mieru? Pag, es tūdaļ nokāpšu lejā.

Kamēr Ļerpata ģērbās, Fēlikss, beidzis darbu, sacirsto mēbeli aši ievietoja palielā ķerrā un izstūma uz ielas.

Pilsēta vēl nemodās. Pat sētnieks, šķībi uzstīvējis adītu mici, tikai nupat atvēzējās nakts drazas uzslaucīšanai.

-      Vai, ku’ tu steidzīgs. Uzbāzīgā kaimiņiene, reiz saodusi izdevīgu darījumu, tik lēti no tā negribēja atteik­ties.

-     Es par šo tačku tev došu noteiktu summiņu, viņa svinīgi iesāka.

-        Jums jau, kaimiņien, nemaz nav, Fēlikss pa­smīnēja. Ļerpata, pēkšņi sajuzdamās neveikli, ar kreiso plaukstu sakārtoja izjukušo frizūru.

-    Mjā, pensija vairs nav tālu. Septītajā datumā atdošu. Zobu dodu, atdošu! Labam paziņam, bēdubrālim, saproti, grūti laiki. Aukstums nāk virsū kā nāve, trūkst, ar ko sil­dīties. Esi nu cilvēks un nežēlo!

Piepeši Fēliksam kļuva tik jautri, ka gribējās vai smie­ties.

-    Paturi savu zobu, kaimiņien! Un arī nauda šoreiz vairāk noderēs pašai. Ja tik ļoti vajag ņem tik ciet!

-     Svētība lai pār tevi! pateicīgām suņa acīm Ļerpata noteica, steidzīgi pieķērās pie ķerras rokturiem un aiz­stūmās nezināmā virzienā.

Перейти на страницу:

Похожие книги