Mums jāstaigā pa vienam divi cilvēki agri vai vēlu sāk sarunāties, un čuksti jau ir troksnis. Kā zināms, lielākā jautrība uzmācas tad, kad smieties nedrīkst, un subjektus padara nervozus arī smieklus slāpējoša sprauslāšana.
Lai strādātu “Luna Mare”, nepieciešama dzelžaina motivācija.
Man savējo izdevās nomaskēt par alkatību. Alkatība ir Vecajā pasaulē pazīstama, droša un uzticama lieta manu kandidatūru akceptēja nekavējoties. Arī misionārus Fonds akceptē labprāt viņi še parasti paliek līdz izdegšanai, līdz subjekti tos ir izsūkuši. Domāju, ka šo ideālistu vidū atradīsies brīvprātīgie arī uz to momentu, kad viss te sairs putekļos.
Ja Fonda administrācija uzzinātu, ar ko es te nodarbojos…
Neviens nekā neuzzinās. Visiem ir vienalga. Par Fonda klientiem neviens neinteresējas un neinteresēsies Vecajā pasaulē katrs ir pats par sevi, dzīves laikā pārāk aizņemts ar savām baudām, ar estētiku. Neatkarīga dzīve. Smīkņāšana par atpalikušo Jauno pasauli. Vecā pasaule mīlestības un saistību nebremzēta mobilitāte. Kosmopolīti. Pasaules pilsoņi. Daļa jau sasnieguši pelnīto finišu, citi tam vēl tuvojas.
Manā pasaulē veci cilvēki vēl aizvien aizvada dienas radinieku saimē, godāti, aprūpēti un mazbērnu mīlēti. Vecajā pasaulē tādiem nolūkiem ir domāts Fonds.
Pensiju Fonds.
Katrs no viņiem visu apzinīgo dzīvi iemaksāja Fondam krietnu daļu ienākumu. Krāsainajos reklāmas materiālos Fonds solīja bezrūpīgas, neatkarīgas, saistību neapgrūtinātas vecumdienas drošā, pamatīgā attālumā no steidzīgās ikdienas un apnikušajiem līdzcilvēkiem. Atkrita nepieciešamība būt laipnam pret radiniekiem apmaiņā pret cerībām uz aprūpi un atbalstu mūža novakarē. Atkrita nepieciešamība sakostiem zobiem vērot, kā ekskluzīva dizaina stāvlampai nosmulētas roķeles uzlipina pusēstu konfekti.
“Tu neesi atkarīgs ne no viena.” “Veido savu nākotni pats.” “Mēs tevi nogādāsim debesīs.”
Nav melots.
Viņi atrodas debesīs. Viņi necieš badu, aukstumu un nav pat slimi.
Viņiem līgumā noteiktajā dienā un tas ir jau sešdesmit gadu dzimšanas dienā -4 Fonds atsūtīja pakaļ spīdīgu limuzīnu.
Smaidošs šoferis livrejā. Filmiņa par drīzo atpūtu “Luna Mare” var apskatīties zaigojošus, brīnišķus pilsētas kvartālus, peizāžu jebkurai gaumei, pat dzidru mēnesgaismu sudrabainā jūrā, un savas dzīves laikā viņiem vairs nebija cerību nokļūt neskartās dabas apvidos, jo Jaunā pasaule slēdza savas robežas. Atdzesēta šampanieša glāze, un lipīga balss glāsmaini aicina pacelt tostu par jaunā dzīves posma sākumu. Tā arī ir pēdējā apzinīgā darbība, ko veic Fonda klienti. To, kā viņi nokļūst šeit un kā viņus šķirošanas punktā akurāti safasē pa gultām, viņi vairs neatceras. Nākamie mēneši un gadu desmiti viņiem ir nepārtraukta, pašu apmaksāta snauda, no kuras tie vairs nepamodīsies līdz pašai nāvei.
Vecā pasaule ir atrisinājusi resursu trūkuma problēmu esošās tehnoloģijas ļautu cilvēkiem dzīvot līdz visiem simts, justies uz visiem trīsdesmit un tērēt resursus izklaidēm, ēšanai, dzīves baudīšanai. Tagad sešdesmit gadu vecumā viņi izstājas no spēles atlikušajiem tiek aizvien vairāk. Turklāt “Luna Mare” ir izcils eksperimentālais poligons, biomateriāla pārpilnības rags, un kurš nepriecātos par iespēju personiski veicināt zinātnes un tehnikas progresu, pašam gan to neapjēdzot?
Ja kāds maitēdāju cīņās slīpētais eksemplārs kļūst aizdomīgs un atsakās no limuzīna, Fondu tas nemulsina. Vai nu ar labu, vai ļaunu, viņi visi nokļūst šeit.
Mana mīļākā kliente, kura savā iepriekšējā dzīvē bija īsts monstrs, šeit noteikti tika atgādāta pēc asiņainas sadursmes, ne mazāk neticu, ka viņa atdeva savu dzīvi bez pretošanās, neticu, ka viņa nezināja, par ko ir pārvērtusies “Luna Mare”. Manuprāt, viņu sazāļoja kārtējā ballītē, un neatbildēts paliek jautājums par to, kur pazuda dārglietas, kaut vai mirguļojošā diadēma, kura vienmēr rotāja viņas sarežģīto vakara frizūru.
Reģistrēju apgaitas sākumu miniatūrais dators ir ērti pievienots pie manas delnas, un jebkura virsma var kalpot par ekrānu un vadības pulti. Manā atbildībā ir divdesmit ēkas, katrā pa divdesmit stāviem, pārpildītas klientu krāvumiem.
Dators ziņo, ka šajā ēkā, kur kādreiz bija gaismās, metālā un stiklā vizoša viesnīca, ir notikusi ekspozīcijas maiņa desmit subjekti aizvesti uz krematoriju, pieci uz laboratoriju, trīs nākuši klāt. Tomēr Fondam visvairāk darba bija pirms desmit gadiem. Šobrīd uzraugāmie apjomi ir smieklīgi ar sevi aizņemtā paaudze nekā neatražoja, dzīvoja sev.
Rau, kur būs.
Iekāpju nedzirdami slīdošā, atklātā platformā, kura mani paceļ dažu metru augstumā, tad plūdeni pieved pie vajadzīgās šūnas. Noņemu sejas masku. Apturu kustību.
Caurulītes, vadiņi, monitori. Gari, aplēkšķējuši mati, no kuriem pieci centimetri pie saknēm ir sirmi, bet galos saglabājušās zeltainas krāsas pēdas. Tik tikko cilājas iekritušais krūškurvis. Mani ieraugot, ķermenis sadreb, medicīnas aparatūra izdod pīkstienu sēriju, bet es neuztraucos trauksmi saceltu vien masveida anomālijas, ne individuāli gadījumi.
- Labdien. Kas jauns paradīzes krastā?
