Tā klājās arī Bastiānam un Atrejam, kas sēdēja blakus viens otram uz Kvērkvobada pils platā balkona. Abiem tā bija pirmā reize, kad viņi dzirdēja laimes pūķi dziedam. Pašiem to nemanot, zēni bija sadevušies rokās un aizgrābti klausījās, nebilzdami ne vārda. Abi zināja, ka izjūt vienu un to pašu: laimi par atrastu draugu. Un viņi klusēja, lai sevi netraucētu.
Šis svētsvinīgais brīdis beidzas, Fuhura dziedāšana pamazam kļuva klusāka un pēdīgi izdzisa pavisam.
Kad iestājās pilnīgs klusums, Kvērkvobads pamodās un pieceldamies atvainojās:
— Tādi sudrabsirmgalvji kā es bez miega nevar. Jums, jaunajiem, tas ir citādi. Neņemiet ļaunā, bet man tagad jāiet gulēt.
Zēni novēlēja viņam labunakti, un Kvērkvobads aizgāja.
Atkal abi draugi ilgu laiku sēdēja klusēdami un raudzījās uz augšu naksnīgajās debesīs, kur laimes pūķis joprojām vēl meta lokus lēnām, viļņveida kustībām. Lāgiem viņš aizpeldēja pilnmēness ripai priekšā kā balts miglas lēveris.
— Vai Fuhūrs neies gulēt?— Bastiāns beidzot ievaicājās.
— Viņš jau guļ,— Atrejs klusi sacīja.
— Lidojot?
— Jā. Viņš labprāt neuzturas mājās, pat ja tās ir tik lielas kā Kvērkvobada pils. Viņš jūtas ierobežots un iesprostots, un viņam nemitīgi jāuzmanās, lai neko nenogrūstu zemē vai neapgāztu. Fuhūrs gluži vienkārši ir par lielu, tāpēc visbiežāk guļ augstu gaisā.
— Vai tu domā, ka viņš man ari kādreiz ļaus jāt uz savas muguras?
— Noteikti,— Atrejs sacīja,— tomēr tas nav tik vienkārši. Vispirms jāpierod.
— Es esmu jājis Graogramāna mugurā,— Bastiāns aizrādīja.
Atrejs pamāja un izbrīnīts paraudzījās vijiā.
— Tu to jau sacīji drosmes pārbaudē varonim Hinrekam. Kā tev izdevās savaldīt Raibo nāvi?
— Man ir AURINS,— Bastiāns pavēstīja.
— Jā?— Atrejs iesaucās. Viņš izskatījās ļoti pārsteigts, tomēr neko vairāk neteica.
Bastiāns izvilka no kreklapakšas Bērnišķās ķeizarienes zīmi un parādīja to. Atrejs aplūkoja dārglietu un tad nomurmināja:
— Tātad tagad tu valkā greznumu?
Viņa seja likās mazliet noraidoša, tāpēc Bastiāns dedzīgi sacīja:
— Vai tu gribi to sev vēlreiz uzkārt kaklā?
Viņš grasījās noņemt sev ķēdi.
— Nē!'
Atreja balss skanēja gandrīz vai bargi, un Bastiāns apmulsis apstājās. Tad Atrejs kā atvainodamies pasmaidīja un laipni atkārtoja:
— Nē. Bastiān, es esmu to nēsājis pietiekami ilgi.
— Kā zini,— Bastiāns attrauca, tad pagrieza zīmi otrādi.— Paskaties! Vai tu esi redzējis uzrakstu?
— Redzējis gan,— Atrejs atbildēja,— bet es nezinu, kas tur rakstīts.
— Kā tā?
— Zaļādaiņi māk lasīt pēdas, nevis burtus.
Šoreiz Bastiāns bija tas, kas iesaucās «jā?».
— Kas tur rakstīts?— Atrejs gribēja zināt.
— Dari to, ko tu gribi!— Bastiāns nolasīja priekšā.
Atrejs cieši lūkojās uz zīmi.
— Ak to tas nozīmē?— viņš murmināja. Atreja seja nepauda ne mazāko emociju, un Bastiāns nespēja uzminēt, ko viņš domā, tāpēc pavaicāja:
— Vai no tā kas mainītos, ja tu būtu to zinājis?
— Nē,— Atrejs sacīja,— es tikpat darīju to, ko gribēju.
— Taisnība,— Bastiāns pamādams apliecināja.
Atkal abi bridi klusēja.
— Man tev vēl kas jautājams, Atrej,— Bastiāns beidzot par jaunu uzsāka sarunu.— Tu sacīji, ka toreiz, kad redzēji mani Burvju spoguļa vārtos, es esot izskatījies citādi.
— Jā, gluži citādi.
— Kā?
— Tu biji ļoti resns un bāls, un tev mugurā bija pilnīgi citas drēbes.
— Resns un bāls?— Bastiāns vaicāja, neticīgi smaidīdams.— Vai tu patiesi esi pārliecināts, ka tas biju es?
— Vai tad ne?
Bastiāns domāja.
— Tu mani redzēji, to es zinu. Bet es vienmēr esmu bijis tāds l<ā tagad.
— Patiesi?
— Vai nu es neatcerētos?— Bastiāns sauca.
— Jā,— Atrejs sacīja, domīgi palūkodamies uz draugu,— to gan tev vajadzētu atcerēties.
— Varbūt tas bija greizais spogulis?
Atrejs purināja galvu.
— Nedomāju vis . . .
— Kā tad tu izskaidro, ka esi redzējis mani tādu?
— Nav ne jausmas,— Atrejs atzinās.— Es tikai zinu, ka es nekļūdos.
Pēcāk viņi atkal ilgi klusēja un beidzot aizgāja gulēt.
Guļot savā gultā, kuras galvgalis un kājgalis, protams, bija no smalkākā sudraba pinuma, Bastiānam neizkrita no prāta saruna ar Atreju. Viņam nezin kāpēc likās, it kā viņa uzvara pār varoni Hinreku un pat uzturēšanās pie Graogramāna atstāja uz Atreju mazāku iespaidu, kopš viņš bija uzzinājis, ka Bastiānam ir rota. Varbūt viņš uzskata, ka šajos apstākļos tas nav bijis nekas sevišķs. Taču Bastiāns gribēja iegūt neierobežotu Atreja cieņu.
Viņš ilgi gudroja. Vajadzēja būt kaut kam tādam, ko Fantāzijā nespēj neviens, pat ar zīmi ne. Kaut kas, ko spēj tikai viņš, Bastiāns.
Un beidzot radās ideja: stāstu izgudrošana!
Cik reižu nebija atkārtots, ka Fantāzijā neviens nespēj izgudrot neko jaunu. Pat Ujulalas balss bija runājusi par to. Un izgudrot stāstus tieši viņš mācēja īpaši labi.
Lai Atreis redz, ka viņš, Bastiāns, ir liels stāstu sacerētājs!
Viņš vēlējās, lai pēc iespējas ātrāk rastos izdevība draugam to pierādīt. Varbūt jau rit. Amargāntā, piemēram, varētu sarīkot kādus rakstnieku svētkus, kuros Bastiāns ar savām idejām visus atstātu ēnā!
