Tur uz plata balkona bija uzlikti divi augsti sudraba krēsli. Vienā sēdēja kāds ļoti vecs virs, kura sudrabotā bārda un mati cirtojās lejup līdz pašai jostasvietai. Tam vajadzēja būt sudrabsirmgalvim Kvērkvobadam. Blakus viņam sēdēja kāds zēns, aptuveni Bastiāna gados. Kājās viņam bija garas bikses no mīkstas ādas, ķermeņa augšdaļa bija kaila, tā ka bija redzama viņa olīvzaļā āda. Šaurās sejas izteiksme bija nopietna, gluži vai barga. Garie, zilmelnie mati bija pakausī sasieti ar ādas saitēm. Ap pleciem viņam bija purpursarkans mētelis. Zēns raudzījās mierīgi un tomēr savādi saspringti lejā uz cīņu laukumu. Šķita, ka nekas nepaslīd garām viņa tumšajām acīm. Atrejs!
Šajā mirklī atvērtajās balkona durvīs Atrejam aiz muguras parādījās vēl kāda cita — ļoti liela seja, kas izskatījās līdzīga lauvam, tikai spalvas vietā tai bija perlamutra zvīņas un no puma nokarājās gara, balta vaļa bārda. Dzirkstošās acu bumbas bija rubīn sarkanas, un, kad šī galva pacēlās virs Atreja, varēja redzēt, ka tā turas uz gara, lunkana un tāpat ar perlamutra zvīņām klāta kakla, ko ieskāva krēpes kā balta uguns. Tas bija laimes pūķis Fuhūrs. Un šķita, ka tas kaut ko pačukst Atrejam ausī, jo zēns pamāja.
Bastiāns noslīdēja lejā no laternas staba. Viņš bija pietiekami daudz redzējis un tagad pievērsa uzmanību sacensību dalībniekiem.
Patiesībā viss šeit notiekošais bija drīzāk varena, neparasta cirka izrāde, nevis patiesas un īstas sacensības. Tiesa, tur taisni tobrīd cīkstējās divi milži, kurn ķermeņi bija sasējušies vienā lielā mezglā, kas valstījās šurpu turpu, tiesa, šur un tur bija tādi paši vai arī atšķirīgi pāri, kas demonstrēja savu māku zobenu cīņā vai prasmi apieties ar milnu vai šķēpu, taču, protams, tā nebija cīņa uz dzīvību un nāvi. Tas pat atbilda spēles noteikumiem — parādīt, cik godīgi un pieklājīgi katrs cīnās un cik labi māk valdīt pār sevi. Sacensību dalībnieks, kurš būtu padevies naidam vai godkārei un nopietni ievainojis savu cīņu partneri, tik un tā nekavējoties tiktu atzīts par zaudētāju. Visvairāk bija to, kas centās pierādīt savu veiklību loka šaušanā vai demonstrēt savus spēkus, ceļot milzu svarus, citi apliecināja savus talantus, rādīdami akrobātiskus trikus vai izturēdami visvisādus drosmes*"pārbaudījumus. Cik atšķirīgi bija pretendenti, tik daudzveidīgi bija to demonstrējumi.
Kas uzveikts, tam vajadzēja atstāt laukumu, un tā arēna kļuva mazpamazām tukšāka un tukšāka. Tad Bastiāns redzēja, ka laukumā iznāk Hīkrions Stiprais, Hīsbalds Žiglais un Hīdorns Sīkstais. Varoņa Hinreka un viņa pielūgtās princeses Oglamāras tur nebija.
Ap šo laiku arēnā atradās vēl aptuveni simt sāncenšu. Tā kā palikušie jau bija labākie no labākajiem, Hīkrionam, Hīsbaldam un Hīdornam nebūt nenācās tik viegli, kā viņi, iespējams, bija iedomājušies, sevi apliecināt pretinieku priekšā. Pagāja visa pēcpusdiena, kamēr Hīkrions pierādīja, ka ir pats varenākais starp stipriniekiem, Hīsbalds — veiklākais starp žiglajiem un Hīdorns — izturīgākais starp sīkstajiem. Skatītāji gavilēja un sajūsmināti viņiem aplaudēja, un visi trīs paklanījās balkona virzienā, kur sēdēja sudrabsirmgalvis Kvērkvobads un Atrejs. Zēns taisni piecēlās, lai kaut ko pateiktu, kad laukumā pēkšņi iznāca vēl kāds sacensību dalībnieks. Tas bija Hinreks. Iestājās saspringts klusums, un Atrejs atkal apsēdās. Pavadītājiem vajadzēja būt tikai trim vīriem, un tagad tur lejā viens bija lieks. Vienam no viņiem jāatkāpjas.
— Mani kungi,— Hinreks sacīja skaļā balsī, lai ikviens sadzirdētu,— es negribu ticēt, ka šīs mazās spēju pārbaudes, kas jums nupat aiz muguras, varēja novājināt jūsu spēkus. Tomēr nebūtu manis cienīgi, ja es šajos apstākļos jūs pa vienam izsauktu uz divcīņu. Tā kā es līdz šim starp cīnītājiem netiku redzējis nevienu sev piemērotu pretinieku, es nemaz nepiedalījos un tāpēc vēl esmu aiztaupījis spēkus. Ja kāds no jums jūtas pārāk noguris, lai brīvprātīgi atkāpjas. Ja ne, esmu gatavs stāties jums pretī visiem trim vienlaikus. Vai jums ir kādi iebildumi?
— Nē,— visi trīs atbildēja vienā mutē.
Un tad sākās tāda kauja, ka dzirksteles vien šķīda. Hīkriona sitieni nebija zaudējuši ne mazumiņa no sava stipruma, taču varonis Hinreks bija spēcīgāks. Hīsbalds uzbruka viņam kā zibens no visām pusēm, taču varonis Hinreks bija žiglāks. Hīdorns pūlējās viņu nokausēt, tomēr varonis Hinreks bija izturīgāks. Kauja nebija ilgusi ne desmit minūtes, kad visi trīs kungi bija atbruņoti un locīja ceļus varoņa Hinreka priekšā. Viņš lepni skatījās visriņķī, acīmredzot meklēdams savu dāmu, kas droši vien stāvēja kaut kur pūlī, un gaidīdams viņas apbrīnu. Skatītāju gaviles un aplausi pāršalca pāri laukumam kā orkāns. Droši vien tos varēja dzirdēt visattālākajos asaru ezera Murhu krastos.
Kad iestājās klusums, sudrabsirmgalvis Kvērkvobads piecēlās un skaļi vaicāja:
— Vai ir vēl kāds, kas uzdrošināsies stāties pretī varonim Hinrekam?
Un vispārējā klusumā atskanēja kāda zēna balss:
-Jā, es!
Tas bija Bastiāns.
