Visu skatieni pavērsās pret viņu. Pūlis pašķīra puišelim ceļu, un viņš iznāca laukumā. Nošalca pārsteiguma un raižu saucieni.
— Re, cik viņš skaists!
— Žēl viņa!
— Nepieļaujiet to!
— Kas tu esi?— sudrabsirmgalvis Kvērkvobads vaicāja.
— Savu vārdu es nosaukšu vēlāk,— Bastiāns atbildēja.
Viņš redzēja, ka Atreja acis kļuvušas šauras, vērīgi, taču vēl pilnīgā neziņā tās uzlūkoja negaidīto sacensību dalībnieku.
— Jaunais draugs,— varonis Hinreks sacīja,— mēs kopā ēdām un dzērām. Kāpēc tu tagad gribi, lai es tevi apkaunotu? Es lūdzu tevi, ņem savus vārdus atpakaļ un ej prom!
— Nē,— Bastiāns attrauca,— ko es pateicu, tas paliek spēkā.
Varonis Hinreks bridi vilcinājās, tad ierosināja:
— Nebūtu taisnīgi, ja es ielaistos cīņā ar tevi, lai noteiktu stiprāko. Vispirms paskatīsimies, kurš no mums spēj augstāk uzšaut bultu.
— Piekritu!— Bastiāns atbildēja.
Katram no viņiem tika atnests varens stops un bulta. Hinreks atvilka stiegru un uzšāva bultu debesīs tik augstu, ka tā izzuda skatienam. Gandrīz vai tajā pašā mirklī savu loku atvilka Bastiāns un raidīja bultu nopakaļ.
Pagāja neilgs brītiņš, kamēr abas bultas atgriezās un nokrita starp sāncenšiem zemē. Un tagad atklājās, ka Bastiāna bulta ar sarkanajām spalvām acīmredzot augstākajā vietā trāpījusi varoņa Hinreka bultai ar zilajām spalvām ar tādu spēku, ka tā no mugurpuses bija iešķelta.
Varonis Hinreks stīvi lūkojās abās bultās. Viņš bija kļuvis mazlietiņ bāls, vienīgi uz viņa vaigiem izsitās sarkani plankumi.
— Tā var būt tikai nejaušība,— viņš murmināja.— Redzēsim, kurš ir veiklāks ar floreti.
Varonis Hinreks- pieprasīja divus zobenus un divus komplektus kāršu. Gan viens, gan otrs viņam tika atnests. Viņš rūpīgi sajauca abus komplektus pēc kārtas.
Tagad viņš pasvieda vienu komplektu augstu gaisā, zibensātrumā šaudīja zobenu un dūra. Kad pārējās kārtis bija nokritušas zemē, atklājās, ka viņš trāpījis sirds dūzim, turklāt vienīgās sirds pašā vidū.
Atkal varonis Hinreks skatījās apkārt, meklēdams savu dāmu un vienlaikus demonstrēdams visiem floreti ar kārti.
Nu Bastiāns pameta gaisā otru kāršu komplektu un nošvīkstināja savu zobenu pa gaisu. Neviena kārts nenokrita zemē. Viņš bija uzdūris visas trīsdesmit divas kārtis taisni vidū un piedevām vēl pareizajā secībā — kaut arī varonis Hinreks taču tās bija tik labi sajaucis.
Varonis Hinreks domāja par tikko piedzīvoto un nebilda ne vārda. Viņa lūpas viegli trīcēja.
— Taču stiprāks par mani tu neesi,— viņš beidzot mazliet aizsmacis izmocīja.
Varonis Hinreks pagrāba smagāko no visām svaru bumbām, kas vēl mētājās uz laukuma, un lēnām pacēla to gaisā. Taču, pirms viņš paguva nolaist to zemē, Bastiāns jau bija sagrābis viņu un pacēlis kopā ar svaru bumbu. Varonis Hinreks savilka tik izmisušu seju, ka dažs labs skatītājs nespēja valdīt smieklus.
— Līdz šim jūs noteicāt, kādās jomās mēs mērosimies spēkiem,— Bastiāns sacīja.— Vai jūs piekristu, ja tagad es kaut ko liktu priekšā?
Varonis Hinreks mēmi pamāja.
— Tā būs drosmes pārbaude,— Bastiāns turpināja.
Varonis Hinreks vēlreiz saņēmās.
— Nav nekā tāda, no kā es nobītos!
— Tad es ierosinu uz sacensībām peldēt pāri Asaru ezeran^— Bastiāns atbildēja.— Kurš pirmais sasniegs krastu, būs uzvarētājs.
Visiem aizrāvās elpa, un laukumā iestājās pilnīgs klusums.
Varonis Hinreks kļuva te sarkans, te bāls.
— Tā nav drosmes pārbaude,— viņš izgrūda,— tas ir vājprāts.
— Es esmu gatavs,— Bastiāns atbildēja.— Nāciet nu!
Tagad varonis Hinreks zaudēja pašsavaldīšanos.
— Nē!— viņš iekliedzās un piecirta kāju pie zemes.— Jūs to zināt tikpat labi kā es, ka Murhu ūdens visu saēd. Tas nozīmētu doties drošā nāvē.
— Es nebaidos,— Bastiāns mierīgi atbildēja,— es esmu izgājis cauri krāsu tuksnesim, ēdis un dzēris Raibās nāves uguni un peldējies tajā. No šiem ūdeņiem man vairs nav bail.
— Jūs melojat!— varonis Hinreks ierēcās, piesarcis kā vēzis aiz dusmām.— Neviens visā Fantāzijā, nonācis Raibās nāves tuvumā, nespēj palikt dzīvs — to zina katrs bērns!
— Varoni Hinrek,— Bastians lēnam sacīja,— ta vieta, lai apvainotu mani melos, prātīgāk būtu atzīties, ka jums gluži vienkārši ir bail.
Ar to varoņa Hinreka pacietības mērs bija pilns. Dusmās neko vairs neapjēgdams, viņš izrāva no maksts savu lielo zobenu un gāja uzbrukumā Bastiānam. Zēns atkāpās, gribēdams izteikt brīdinājumu, taču varonis Hinreks to vairs nepieļāva. Viņš visā nopietnībā pacēla roku pret Bastiānu. Tajā pašā acumirklī no sarūsējušās maksts kā zibens šautra izšāvās laukā zobens Sikānda un, ielēcis Bastiānam rokā, sāka dejot.
