Tagad notika kaut kas tik neparasts, ka neviens no skatītājiem to nekad mūžā neaizmirsa. Par laimi, Bastiāns nespēja atlaist vaļā zobena spalu, un tā viņam vajadzēja sekot katrai Sikāndas kustībai, ko tā veica pati no sevis. Vispirms zobens sacirta gabaliņu pa gabaliņam varoņa Hinreka greznās bruņas. Šķembas šķīda uz malu malām, taču viņa ādā neradās ne skrambiņas. Varonis Hinreks izmisis aizstāvējās un vicinājās ap sevi kā jukušais, tomēr Sikāndas zibeņi šaudījās ap viņu kā uguns virpulis un apžilbināja nabadziņu tā, ka neviens no viņa cirtieniem netrāpīja. Kad viņš beidzot bija palicis tikai apakšveļā un joprojām vēl nemitējās uzbrukt Bastiānam, Sikānda burtiski sacirta viņa zobenu mazās šķēlītēs, turklāt tādā ātrumā, ka tā asmens brīdi vēl kā vesels lidoja pa gaisu, pirms sabira, nošķindēdams kā monētu kaudze. Varonis Hinreks ieplestām acīm blenza uz nekam nederīgo spalu savā rokā, tad nosvieda to zemē un nokāra galvu. Sikānda iešāvās atpakaļ sarūsējušajā makstī, un Bastiāns varēja laist tā spalu vaļā.
Skatītāju pūlis iegavilējās tūkstošbalsīgā sajūsmas un apbrīna saucienā. Viņi sturmēja laukumu, sagrāba Bastiānu, pacēla gaisā un triumfēdami nesa viņu riņķī. Gavilēm nebija gala. Bastiāns no saviem augstumiem skatījās, kur palicis varonis Hinreks. Zēns gribēja uzsaukt viņam kādu samierinošu vārdu, jo patiesībā viņam bija žēl šī nabadziņa un viņš nebūt nebija gribējis viņu tā apkaunot. Taču varonis Hinreks nekur vairs nebija redzams.
Tad ar reizi iestājās klusums. Pūlis atkāpās, atbrīvodams vietu. Tur gaidīja Atrejs un smaidīdams skatījās uz Bastiānu. Arī Bastiāns smaidīja. Nesēji nolaida viņu lejā no pleciem, un tagad abi zēni stāvēja aci pret aci un ilgi klusēdami uzlūkoja viens otru. Beidzot Atrejs sacīja:
— Ja man vēl būtu vajadzīgs pavadonis, lai dotos meklējumos pēc Fantāzijas glābēja, es apmierinātos ar šo vienu, jo viņš ir vairāk vērts nekā simt citu kopā. Taču man vairs nav vajadzīgs pavadonis, jo meklēšanas ekspedīcija nenotiks.
Ļaudis izbrīnīti un vīlušies sačukstējās.
— Fantāzijas glābējam nav vajadzīga mūsu aizsardzība,— Atrejs paceltā balsī turpināja,— jo viņš pats sevi spēj labāk aizsargāt, nekā mēs visi kopā to spētu. Un mums viņš vairs nav jāmeklē, jo viņš jau ir atradis mūs. Uzreiz es viņu nepazinu, jo tur. Burvju spoguļa vārtos Dienvidu orākulā, viņš izskatījās citādāks nekā tagad — gluži citādāks. Taču viņa acu skatienu es neesmu aizmirsis. Tas ir tas pats, kas tagad vērsts uz mani. Es nevaru kļūdīties.
Bastiāns smaidīdams purināja galvu, sacīdams:
— Tu nekļūdies, Atrej. Tu biji tas, kas mani aizveda pie Bērnišķās ķeizarienes, lai es viņai dotu jaunu vārdu. Un es tev pateicos par to.
Godbijīgi čuksti izskrēja cauri skatītāju pūlim kā vēja brāzma,
— Tu solīji nosaukt arī savu vārdu, kuru bez vēlmju valdnieces Zeltaces nezina neviens visā Fantāzijā,— Atrejs atbildēja.— Vai tu tagad to izdarīsi?
— Mani sauc Bastiāns Baltazars Bukss.
Nu skatītāji vairs nespēja ilgāk novaldīties. Viņu gaviles eksplodēja tūkstoš urravās. Daudzi no sajūsmas sāka dejot, tā ka laipas un tilti, pat viss laukums sašūpojās,
Atrejs smaidīdams pasniedza Bastiānam roku, un Bastiāns ielika tajā savējo, un tā — roku rokā — viņi devās pilī, uz kuras pakāpieniem viņus sagaidīja sudrabsirmgalvis Kvērkvobads un laimes pūķis Fuhūrs.
Šajā vakarā Amargānta svinēja skaistākos svētkus, kādus tā jelkad bija svinējusi. Visi, kam bija kājas, īsiņai gari, līki vai taisni, dejoja, un visi, kam bija balss, skaista vai briesmīga, zema vai augsta, dziedāja un smējās.
Kad satumsa, atnargāntieši aizdedzināja uz saviem sudraba kuģiem un pils torņos tūkstošiem raibu lukturīšu. Un ap pusnakti tika sarīkota uguņošana, kāda pat Fantāzijā vēl nekad nebija redzēta. Bastiāns stāvēja ar Atreju uz balkona, pa kreisi un pa labi no viņiem — Fuhūrs un sudrabsirmgalvis Kvērkvobads, un skatījās, kā debesīs spoguļojas uguns kūļi, bet tumšajos asaru ezera Murhu ūdeņos — sudrabpilsētas neskaitāmie lukturīši.
Nakts bija ļoti vēla, un sudrabsirmgalvis Kvērkvobads bija iemidzis savā atzveltnes krēslā. Tā viņš palaida garām lielāko un skaistāko bridi, ko būtu varējis piedzīvot savā simt septiņu gadu ilgajā mūžā. Un tāds pats liktenis tonakt piemeklēja daudzus Amargāntā — gan vietējos iedzīvotājus, gan ciemiņus, kas, pārguruši no svinībām, bija devušies pie miera. Tikai retie vēl bija palikuši nomodā, un šie retie dzirdēja kaut ko tādu, kas skaistumā pārspēja visu, ko viņi jelkad dzirdējuši un jelkad vēl dzirdēs.
Baltais laimes pūķis Fuhūrs dziedāja.
Viņš meta augstus lokus naksnīgajās debesīs virs sudrabpilsētas un asaru ezera un skandināja savu zvanu balsi. Tā bija dziesma bez vārdiem, lielā, vienkāršā īstās laimes melodija. Un, kas to dzirdēja, tam plaši atvērās sirds.
