— No kā tu vairāk nobijies — no haizivs vai no briesmoņa?
— No briesmoņa, — nirējs nevilcinādamies atbildēja. — No briesmoņa, kaut arī viņš izglāba man dzīvību. Tas bija viņš…
— Jā. tas Ir bijis viņš.
— «Jūras velns»…
— Jūras dievs, kurš palīdz tiem, kas posla, — pārlaboja kāds vecs indiānis.
Vēsts strauji Izplatījās pa visām laivām līci. Nirēji steidzās uz šoneri un uzvilka laivas uz klāja.
Visi Ielenca nirēju, ko bija izglābis «iūras velns». Indiānis atkārtoja savu stāstu, pievienodams aizvien jaunus sīkumus. Viņš atcerēiās, ka briesmonim nākušas pa nāsim sarkanas liesmas, ka tam bijuši gari un smaili zobi pirksta resnumā, ausis kustējušās, pie sāniem bijušas peldspuras un aste kā airis.
Pedro Zurita, kails līdz jostas vietai, īsās, baltās biksēs, uzvilcis basajās kājās baltas tupeles, uzmaucis galvā salmenīcu ar platām malām un augstu dibenu, ŠJūkāja pa klāju, ieklausīdamies sarunās.
Jo vairāk aizrāvās stāstītājs, jo vairāk Pedro pārliecinājās, ka nirējs visu izdomājis, nobīdāmies no
haizivs. Tomēr varbūt viss nav izdomāts. Skaidrs, ka indiānis melo, bet daļa patiesibas tur ir. Dīvains gadījums, velns lai paraujl
Te Zuritas pārdomas pārtrauca taures skaņas otrpus klints.
Sīs skaņas pārsteidza «Medūzas» ekipāžu kā pērkona grāviens. Visas sarunas apklusa, sejas nobālēja. Zvejnieki māņticīgās Šausmās blenza uz klinti, 110 kuras iikās plūstam skaņas.
Netālu no klints ūdeni rotaļājās bars delfīnu. Viens atšķīrās no bara, skaļi nosprauslojās, it kā atbildot taures aicinājumam, aizšāvās uz klints pusi un pazuda aiz tās. Vēl daži saspringtu gaidu mirk|i, un zvejnieki atkal ieraudzīja delfīnu. Tam uz muguras jāšus kā uz zirga sēdēja dīvaina būtne — «velns», par kuru vēl nesen bija stāstījis nirējs. Briesmonim bija cilvēka ķermenis, sejā kā automobiļa spuldzes dzirkstīja saules staros milzīgas acis, apaļas kā senlaicīgi kabatas pulksteņi, āda liegi vizēia kā zilgans sudrabs, delnas atgādināja vardes priekškājas — tumšzajas ar gariem pirkstiem, ko savienoja peldplēve. Kājas līdz ceļgaliem atradās ūdenī, tāpēc palika nezināms, vai augums beidzās ar asti jeb vai ar parastajām cilvēku kājām. Dīvainā būtne turēja rokā garu. spirālē savītu gliemežragu, vēlreiz Iepūta tani, tad iesmējās jautrus cilvēka smieklus un pēkšņi uzsauca skaidrā spāniešu valodā: — Ātrāk, Līding >, uz priekšu! — Paplikšķināja ar vardes pleznu pa delfina spidošo muguru, saspieda ar ceļgaliem tā sānus, un delfīns kā paklausīgs zirgs palielināja ātrumu.
Nirēji neviļus Iekliedzas.
Neparastais jātnieks atskatījās. Ieraudzījis cilvēkus, viņš veikli kā ķirzaka noslīdēja 110 delfina muguras un paslēpās aiz tā sāna. Par delfina ķermeni vēl pacēlās vardes plezna un uzsita delfīnam pa skaustu. Paklausīgais dzīvnieks ienira ūdenī kopā ar briesmoni.
Dīvainais pāris apmeta pusloku zem ūdens un nozuda aiz klints.
Sl nepieredzētā izjāde aizņēma ne vairāk par minūti, bet skatītāji vēl ilgi nespēja attapties. Zvejnieki klaigāja, skraidīja pa klāju, tvarstīja galvas. Indiāņi krita ceļos un lūdza juras dievu saudzēt tos. Jaunais meksikānis aiz pārbijā uzrāpās grotmastā un brēca. Nēģeri iespruka tilpnē un saspiedās kaktā. Par zveju nebija vairs ko domāt. Pedro un Baltazars ar pūlēm nodibināja kārtību. «Medūza» pacēla enkuru un devās uz ziemeļiem.
«Medūzas» kapteinis nokāpa kajītē, lai pārdomātu notikušo.
— Vai traks var kļūti — Zurita noteica, uzgāzdams uz galvas krūzi remdena ūdens. — Jūras briesmonis runa visskaidrākajā kasttliešu dialektāl Kas tas ir? Burvestība? Ārprāts? Bet ārprāts taču nevar piepeši pārņemt visu kuģa komandu. Pat vienādu sapni divi cilvēki nevar nosapņot, taču «jūras velnu» redzējām mēs visi. Tas nav apstrīdams. Tātad «velns» eksistē, lai cik (as neticami. — Zurita atkal aplaistījās ar ūdeni un izbāza galvu pa iluminatoru, lai atsvaidzinātos. — Lai nu kā, — viņš turpināja mazliet nomierinājies, — šai ērmīgajai būtnei ir cilvēka saprāts, un tā spējīga uz prātigu rīcību. Tā, redzams, jūtas tikpat labi ūdeni, ka ārpus tā. Un prot runāt spāniski — tātad ar šo ērmu var saruna ties. Kā būtu, ja… Kā būtu, ja noķertu šo ērmu, pieradinātu un liktu zvejot pērles! Viens pats šāds rupucis. k"as spēj dzīvot ūdeni, atsver veselu zvejnieku arteli. Un turklāt tik izdevīgi: katram pērļu zvejniekam jādod ceturta da',a no loma, bet lād» rupucis neizmaksātu nenieka. Ta es īsā laikā iedzīvotos simtos tūkstošos un pat miljonos!
Zurita iegrima sapņos. Līdz 5im viņš bija cerējis tikt pie bagātības, meklēdams pērlenes tur, kur neviens tas nozvejoja. Pcrsijas līcis, Cei?onas rietumu piekraste, Sarkanā jūra, Austrālijas ūdeņi — visas šis izdaudzinātās pērļu vietas atrodas tālu. un cilvēki jau sen meklē tur pērles. Doties uz Meksikas vai Kalllornijas līci, uz Toma un Margaritas salām? Braukt uz Venecuēlas piekrasti, kur iegūstamas Amerikas labākās pērles, Zurita
