nevarēja. Šoneris bija pārāk vecs, nirēju par maz — (ad vajadzēja rīkoties ar plašu vērienu, bet Zuritam nebija tik daudz naudas. Tāpēc viņi turējās Argentīnas krastu tuvumā, bet tagadl Tagad viņš varētu kļūt bagāts vienā gada. Ja vien izdotos notvert «juras velnu».
Viņš kļūs pats bagātākais virs Argentīnā, varbūt pat visā Amerika. Nauda palīdzēs tikt pie varas. Pedro Zuritas vārds būs visu mutē. Tikai jābūt loti piesardzīgam un galvenokārt jāprot glabāt noslēpumu.
Zurita uzgāja uz klāja un, sasaucis visu komandu, ieskaitot pavāru, teica:
— Jūs zināt, kāds liktenis piemeklējis visus tos, kuri izplatīja baumas par «jūras velnu». Viņus arestēja policija. viņi sēž cietumā. Es jūs brīdinu, ka tas notiks ar katru no jums, kuri kaut ar pušplēstu vardu izrunāsies, ka redzējis «jūras velnu». Jūs sapūdēs cietumā. Vai saprotat? Ja jums dzīvība dārga, ne vārda par «velnu»! '
«Viņiem tik un tā neticētu, jo tas viss Izklausās pēc pasakas,» Zurita nodomāja un, iesaucis kajītē Baltazaru, uzticēja viņam vienīgajam savu piānu.
Baltazars uzmanīgi noklausījās saimniekā un, brīdi klusējis, sacīja:
— Jā, tas ir labi izdomāts. «Jūras velns» atsver simt zvejnieku. Labi tam, kam «velns» kalpo. Bet kā lai viņu noķer?
— Ar tīklu. — Zurita atbildēja.
— Viņš pārgriezis tīklu tapat ka haizivs vēderu.
— Mēs pasūtīsim met ala tīklu.
— Bet kas viņu ķers? Mūsu nirējiem vajag tikai padzirdēt par «velnu», tad viņiem kājas vairs neklausa. .Viņi nebūs ar mieru piedalīties pat par maisu zelta.
— Bet tu, Baltazar?
Indiānis paraustīja plecus.
— Es vēl nekad neesmu medījis «jūras velnus». Droši vien nebūs viegli sadzīt viņam pēdas, toties nonāvēt nav grūti, ja vien viņš sastāv no kauliem un miesas. Taču jums vajadzīgs dzīvs «velns».
— Vai tu nebaidies no viņa, Baltazar? Ko tu domā par šo «jūras velnu»?
— Ko es varu domāt par jaguāru, kas lido pār jūru, vai par haizivi, kura rāpjas kokos? Jo zvērs neizprotamāks, jo briesmīgāks, bet man patīk medīt bīstamus zvērus.
— Es tev bagātīgi atlīdzināšu, — Zurita paspieda Baltazaram roku un klāstīja tālāk savu plānu. — Jo mazāk dalībnieku pasākumā, jo labāk. Aprunājies ar visiem araukāņiem. Viņi ir drosmīgi un apķērīgi. Izrau- gies kādus piecus, ne vairāk. Ja mūsējie nav ar mieru, sadabū kur citur. «Velns» turas krasta tuvumā. Vispirms būs jāizseko, kur atrodas viņa midzenis, tad mums būs viegli notvert viņu tīklā.
Zurita un Baltazars naigi stājās pie darba. Pēc Zu- ritas pasūtījuma pagatavoja stiepļu murdu, kas atgādināja lielu mucu ar vaļējiem galiem. Murda iekšienē Zurita novietoja kaņepāju tīklus, lai «velns» sapītos tanīs kā zirnekļa audumā. Nirējus atlaida. No «Medūzas» ekipāža Baltazaram izdevās pierunāt tikai divus araukāņus piedalīties «velna» medībās. Trīs pārējos viņš savervēja Buenosairesā.
Izsekot «velnu» nolēma tai pašā līcī, kur «Medūzas» ekipāža bija viņu pirmo reizi ieraudzījusi. Lai nemodinātu «velna» aizdomas, šoneris izmeta enkuru vairākus kilometrus tālu no nelielā līča. Zurita un viņa pavadoņi laiku pa laikam nodarbojās ar zivju zveju, it kā tas būtu viņu brauciena mērķis. Trīs indiāņi slapstījās aiz piekrastes klintīm un modri vēroja, kas notiek līča ūdeņos.
Otrā nedēļa gāja uz beigām, bet «velns» vēl nebija manāms. Baltazars tikmēr nodibināja pazīšanos ar piekrastes iedzīvotājiem, indiāņu fermeriem, lēti pārdeva viņiem zivis un, sarunādamies par dažādiem sīkumiem, nemanot virzīja sarunu uz «jūras velnu». No šīm sarunām Baltazars uzzināja, ka viņi pareizi izraudzījušies medību vietu: daudzi indiāņi, kas dzīvoja līča tuvumā, bija dzirdējuši taures skaņas un redzējuši kāju nospiedumus smiltīs. Viņi apgalvoja, ka «velnam» kāja kā cilvēkam, tikai pirksti krietni garāki. Dažreiz indiāņi bija redzējuši smiltīs «velna» muguras nospiedumu, kad viņš bija gulējis pludmalē.
«Velns» nedarīja pāri vietējiem iedzīvotājiem, tāpēc tie nepievērsa vairs uzmanības pēdām, ko viņš šad tad atstāja, tā atgādinādams sevi. Pašu «velnu» neviens nebija redzējis.
«Medūza» stāvēja jau divas nedējas līcī, izskata pēc nodarbojoties ar zveju. Zurita, Baltazars un nolīgtie indiāņi, acu nenolaizdami, vēroja okeāna klaidu, bet «jūras velns» nerādījās. Zurita kļuva nemierīgs. Viņš bija nepacietīgs un skops. Katra diena maksāja naudu, bet uz «velnu» vajadzēja ilgi gaidit. Pedro jau sāka mākt šaubas. Ja «velns» ir pārdabiska būtne, tad to nenoķers ne ar kādiem tīkliem. Un bīstami arī sapīties ar velniem. Zurita bija māņticīgs. Vai neataicināt katram gadījumam uz «Medūzu» garidznieku ar krustu un svēto vakarēdienu? Jauni izdevumi. Bet varbūt «jūras velns» nemaz nav velns, tikai kāds jokupēteris, labs peldētājs, kam uznākusi kāre pabiedēt ļaudis. Varbūt kāds delfīns — to kā jebkuru dzīvnieku var pieradināt un izdresēt. Vai tikai nemest pie malas visu šo blēņošanos?
Zurita apsolīja balvu tam, kas pirmais pamanīs «velnu», un nolēma pagaidīt vēl divas dienas.
Viņam par prieku, trešās nedēļas sākumā «velns» atkal sāka parādīties.
