Apkārtējo klusumu piepeši pārtrauca viegla rīboņa. Sākumā nenosakāma un tāla tā tomēr strauji pieauga un drīz izvērtās par īstu zemestrīci. Dana ieraudzīja, ka viņai no abām pusēm lielā ātrumā tuvojas pamatīgi putekļu mākoņi, kas, uzmanīgāk ieskatoties, izrādījās skrienošu dzīvnieku bari! Tie gan nebija nekādi parastie dzīvnieki. No labās puses Danai virsū nesās kaut kādi dinozauri, lieli un mazi; dažiem bija pat spārni, kas Danai lika iedomāties par… pūķiem! Nevis pterodaktiliem, bet īstiem pūķiem — kā pasaku grāmatu bildēs!
No kreisās puses Danai tuvojās pazīstamāki zvēri — žirafes, suņi, pelikāni, gepardi, ziloņi, krokodili, lūši, un… tomēr ari pa kādam dīvainam un šaušalīgam radījumam. Tur bija gigantiskas skudras, kaut kas līdzīgs milzu anakondai ar vairākām galvām, vienradži un daudzkājaini brieži. Pēdējie gan meiteni tik ļoti neizbrīnīja, jo pierādīja, ka senāk mežā redzētās radības nav bijušas viņas un Annas izdomājums. Tomēr šajā gadījumā bija jāpatur prātā iespēja, ka Dana ir zaudējusi prātu vai arī ka šis ir vēl viens sapnis. Tas pat būtu visai patīkami.
Zvēri strauji tuvojās, un Dana saprata, ka jāglābjas, citādi viņu sabradās, tomēr nespēja ne pakustēt. Aiz lielā pārbīļa sirds sitās kā negudra, un acis izmisīgi meklēja pēc palīdzības, gaidot nezin kādu brīnumu.
- Veicīgi nāc šurp! no sastinguma viņu izrāva kāda balss, kas atskanēja no vecā koka puses.
Brīnums! Šī balss šķita pazīstama, bet aiz koka viņa ieraudzīja kaut ko pavisam ērmotu — pavecu vīriņu ar tādiem kā grābekļiem plaukstu vietā.
- Kas, pie velna, te notiek? atguvusies Dana skaļi iesaucās, jo troksnis apkārt pieauga, un rīboņa bija kļuvusi neizturama.
- Nav laika skaidrot. Atri seko man, citādi no tevis nepaliks ne slapja vieta! vecais vīriņš aicināja, novēcinot savu dārza inventāru Danai gar degunu.
Nodomājusi, ka trakāk jau nebūs, meitene skrēja līdzi vīriņam. Nonācis pie cauruma zemē, kuru Dana pirmīt bija maldīgi noturējusi par strautiņu, viņš mudināja meiteni lēkt tajā iekšā, taču Dana šaubījās. Palikt šeit būtu pašnāvība, bet lēkt caurumā, kas izskatījās pēc bezgalīgi dziļas alas, bija vienlīdz baisi. Virs galvas atskanēja skaļi spārnu švīksti, atgādinot, ka ilgāk kavēties nevajadzētu. Dana saņēmās un lēca.
Visapkārt bija tumšs, bet sajūtas teica, ka viņa slīd gluži kā pa slidkalniņu — tiesa, ne to ērtāko. Arī brauciena beigas izvērtās ne pārāk ērtas — meitene izvēlās no alas pagalam neveikli, nostiepās garšļaukus un nošķaudījās. Pēc mirkļa blakus nokrita arī dīvainais vīriņš, un pār abiem nobruka putekļi un smiltis, tomēr šķita, ka neviens cits viņiem vairs neseko.
Izbailēm gaistot, Dana sāka aplūkot, kur ir nokļuvusi. Izskatījās, ka tā ir smilšakmens klintī izcirsta plaša ala. Līdzās caurumam, pa kuru bija izkritusi Dana, vīdēja ieeja patumšā tunelī, no kura nāca vēss gaiss. Netālu atradās masīvas divviru durvis ar uzrakstu "Ēdnīca", caur kurām plūda patīkama smarža.
Danas uzmanību piesaistīja vecītim līdzīgie ļautiņi, kuru sarunas bija acīm redzami pārtrūkušas, Danai ieveļoties viņu pazemes mītnē. Meitene raudzījās uz aptuveni metru garajiem alas iemītniekiem, savukārt viņi ziņkārīgi pētīja svešinieci. Klusumu pārtrauca sačukstēšanās, seja atplauka smaidā, daži pat iesmējās. Vai viņus uzjautrināja neveiklais kritiens? Kaut arī smaidi drīzāk bija priecīgi, nevis nievājoši, tas viņas omu nemaz neuzlaboja.
- Kas šī ir par vietu? Dana jautāja vīriņam, kurš bija licis lēkt alā. Vīriņam bija īsi, sirmi mati, ko pirmīt nebija ievērojusi, apaļa seja, biezas uzacis un apaļš deguns. Šur tur uz vīriņa grumbainās sejas bija manāmas arī dažas vecas rētas, un tagad Dana saskatīja, ka "grābekļi" drīzāk līdzinās ļoti gariem pirkstiem ar ļoti gariem nagiem. Plati smaidot, viņš dzirkstošām acīm laipni lūkojās Danā, bet meitene uz viņu skatījās kā uz jukušu.
- Sveika, Dana! Emm… Kaut kā tā muļķīgi sanācis, tevi vienkārši atvilkuši… ēēē… Mani sauc par Prizmo.
Es esmu argeklis, to sakot, viņš pamāja ar grābeklīgajām rokām. Mēs visi esam argekļi, un tu atrodies Apakšzemē, konkrētāk — Uguns zemē… Jā, tā nu ir sanācis. Man prieks tevi redzēt. Daudz laika gan ir pagājis, viņš šķita krietni apmulsis, gluži kā meitene pati, un ne visai sakarīgais skaidrojums Danas izbrīnu tikai pavairoja. Šobrīd es tev noteikti nekādā veidā nepalīdzu, es zinu…
Dana neizturēja.
- Kā tu zini manu vārdu? Kas, pie velna, te notiek? Kur ir mani vecāki? Kur es esmu? Es gribu mājās… meitene apbēra argekli ar jautājumiem, bet viņu pārtrauca cita balss.
