- Bet kā var nokļūt citās zemēs? Vienkārši ejot taču nevar, tur ir maģiskā siena.
- Tāpat kā uz Augšzemi, tas ir, ar ūdens palīdzību; mūsu gadījumā — ar Žļarkālu upīti. Vēl runā, ka Baltajā tuksnesī caur Cerību aku varot nokļūt citās Fortūnijas zemēs, un tad neviens neko nevar uzzināt par tavu ceļošanu.
- Vai tas ir tā vērts — kulties cauri svelmainam tuksnesim, lai tikai neviens neuzzinātu, ka tu vairs neesi Uguns zemē? Nu, izņemot kaut kādus likumpārkāpējus.
- Tas gan… Varbūt iesim tālāk? Nokss jautāja un devās atpakaļ uz durvīm. Dana viņam sekoja.
- Varētu domāt, ka, izņemot tukšus gaiteņus, te nekā cita nav. Nekā tāda kā, piemēram, Cetata guļamistaba, Dana sūdzējās, kad viņi atkal soļoja pa kārtējo vienmuļo gaiteni.
- Kuš! Nokss pēkšņi nočukstēja un apstājies sāka ausīties.
-Kas…?
- Nezinu, bet man šķiet, ka… Nokss iesāka, bet nepaspēja pabeigt, jo piepeši viņiem aiz muguras tumsā, kur lukturīša gaisma vairs nesniedzās, pavīdēja divas sarkanas acis.
- Viņš ir tikai viens, tas vēl nav tik traki, Dana nopūtās, bet tad līdzās pirmajam acu pārim parādījās vēl vairāki. Un es domāju, ka ļaunāk vairs nevar būt! Labāk vajadzēja turēt muti.
- Labāk neatpaliec! Nokss ieteica un uzsāka kārtējo bēgšanas mēģinājumu.
Lukturīša gaismas loks lēkāja līdzi Danas ne pārāk sportiskajam skriešanas stilam. Tajā ik pa brīdim pavīdēja kofota pakaļkājas, kas veicīgi uzreiz arī pazuda.
Pēc brīža priekšā parādījās bāla gaisma — tur bija kārtējā apaļā telpa ar eju sazarojumu, šoreiz pa labi un pa kreisi.
- Uz kuru pusi? Nokss apstājās.
- Tūliņ, Dana izņēma no otras kabatas Medaljonu, ko pēc iepriekšējās bēgšanas tur bija ielikusi. Taču tikmēr viņus jau bija panācis zolofīts, kam purns bija apdedzis sarkans, un kopā ar to vēl trīs tādi paši. Bet ari tas vēl nebija viss. Dana sajuta, kā tālumā nodreb zeme, turklāt drebēšana kļuva arvien spēcīgāka un tuvāka. Zolofīti veicīgi pamuka malā, piespiežoties pie sienām un paverot ceļu kaut kam daudz iespaidīgākam.
Meitene atcerējās par Medaljonu un redzēja, ka tas norāda uz eju pa kreisi.
- Pa kreisi, mums jādodas uz to eju, Dana nočukstēja, ar šausmām lūkojoties uz jaunajām briesmām, kas iznira no tumsas. Šis bija nesalīdzināmi lielāks un pēc skata arīdzan baisāks pūķis. Tas bija ap trīs metrus augsts un tik tikko ietilpa gaitenī. Kājas tam bija paīsas, turpretī nagi — gari. Tam nebija spārnu, bet muguru klāja dzeloņveidīgi izaugumi. Mute bija pilna ar asiem zobiem, nemaz nerunājot par iespēju spļaut liesmas.
- Nu ir vakars, Nokss nočukstēja, atkāpjoties kreisās ejas virzienā. Dana darīja tāpat.
- Cilvēks un kofots. Cik interesanti! pūķis, ko Dana pēc savas grāmatas pazina kā sagaru, izsmējīgi noteica.
- Ak Dievs, tikai nevajag mūs ēst… Dana nopīkstēja, lai arī kā mēģināja neizrādīt bailes.
- Ēst? Es tādu draņķību neēdu. Un vispār — man ir diēta. Bet tas, ka jūs te skraidāt apkārt, gan nav labi, viņš dobji noducināja. Kā jūs uzdrošināties ielauzties Dieva miteklī? viņa balss jau dārdēja kā pērkons lietainā vasaras naktī. Bez kāda brīdinājuma viņš piepeši izpūta liesmu strūklu. Dana pat nepaspēja noliekties, lai no liesmas izvairītos, bet, par laimi, pūķis nebija precīzi notēmējis un liesmas tikai apsvilināja viņai matu galus.
Atri kāpdamās atpakaļ, Dana aizķērās aiz nelīdzenas akmens plāksnes malas un nogāzās zemē, bet tieši tas viņu paglāba no nākamās liesmu mēles, kas šoreiz būtu bijusi precīzāka. Sagars ierēcās un dusmās trieca kājas pret zemi, liekot akmens sienām iedrebēties. Griestos parādījās plaisa.
- Dana, ātri, bēgam! viņa aiz muguras izdzirdēja Noksa balsi, bet piecelties nespēja. Saniknotais pūķis vēlreiz spēra ar kāju, un plaisa griestos kļuva vēl lielāka.
- Nē, tu muļķi! Apstājies! Dana iekliedzās, bet sagars turpināja trakot un, sperdams zemi, nu jau bija pienācis vairs tikai pāris metru attālumā no sēdošās meitenes.
Tikmēr plaisa griestos pletās arvien platāka un sāka žuburoties virs Danas galvas kā zibens šautras. Vienā brīdī griesti neizturēja un sāka brukt. Dana, tāpat tupus rāpus, metās prom kādā no ejām.
Sagars, joprojām neapjautis, kādās briesmās pats nonācis, pēdējā brīdī ar nagu galiem saķēra meiteni aiz jakas un vilka atpakaļ. Danai sejā iecirtās viņa karstā, pēc deguma smirdošā elpa, bet jau nākamajā brīdī pār viņiem nogāzās griestu velve, piespiežot milzīgo pūķi pie zemes un liekot viņam ierēkties aiz sāpēm.
Pūķis sāka izmisīgi raustīties, lai dabūtu savu rumpi laukā no gruvešu kalna, un tā nejauši izglāba Danu — sagrābtā meitene aizlidoja pa gaisu un nokrita labu gabalu no bīstamās vietas, kamēr pār pūķi turpināja birt akmeņi un apmetuma gabali.
Dana krītot pamatīgi sasitās un nespēja uzreiz piecelties, lai glābtos. Kamēr viņa apdullusi tur sēdēja, prāvs akmens, atlēcis no gruvešu kaudzes līdzās, ķēra meitenes galvu. Dana saļima un vairs neko ne juta, ne dzirdēja…
Pikniks……………………………….
Prizmo……………………………….
Pareģoiums………………………
Medaljons………………………..
Grāmata……………………………
Kofots……………………………….
Mežu loks………………………….
