- Nē, bet gan Viola, gan Prizmo teica, ka tai mantiņai ir daudz nozīmju — ne tikai kā atslēgai, bet arī kā kompasam un vēl nezin kam. Tiesa, viņi arī teica, ka tas viss jānoskaidro man pašai. Varbūt tas ir tas? Varbūt šī ir viena no tā mistiskajām funkcijām? Medaljona komunikācijas veids?
- Komunikācija — kas par smalku vārdu! Nokss nopurpināja. Tikai — kā tas norāda kursu, ja jau ir kompass? viņš piebilda jau skaļāk.
- Tūlīt pārbaudīsim. Dana piecēlās kājās, iekāpa baseiniņa vidū tā, lai katra eja no viņas atrastos vienādā attālumā, un sāka lēni griezties uz riņķi.
Sākumā nekas nenotika, bet tad pēkšņi viens no zeltītajiem trijstūriem, kas veidoja Medaljona actiņu, atvērās un norādīja uz kādu no ejām, pret kuru Dana šobrīd bija pagriezusies.
- Domā, tas ir īstais ceļš, lai nokļūtu pie akmens? Dana vaicāja Noksam un parādīja Medaljonu.
- Ir tikai viens veids, kā to pārbaudīt, Nokss visai satraukti iesaucās. Un es iesaku to darīt pēc iespējas ātrāk.
- Kas noticis? meitene bažīgi vaicāja pēc Noksa satraukuma iemesla; novērsusies no Medaljona, viņa ar šausmām to ieraudzīja — vienā no ejām, kur valdīja piķa melna tumsa, gailēja divas koši sarkanas acis.
- Zolofīts… Nokss bailēs nočukstēja, bet no vietas neizkustējās.
- Nu tik sāksies! Skrienam! Dana iekliedzās, ar vienu roku paķēra somu, ar otru parāva Noksu aiz skausta un metās uz Medaljona norādīto eju, aiz sevis saceļot putekļu virpuli. Viņiem aiz muguras atskanēja skaļš nejaukā radījuma rēciens.
Nokss aizjoņoja Danai pa priekšu, jo meitene ik pa brīdim skatījās atpakaļ. Tā viņa ieraudzīja, ka pūķis iemetas gaitenī viņiem pakaļ un seko, paceļoties spārnos. Abas sarkanās acis kā starmeši meta sarkanu gaismu uz abiem bēgļiem.
- Mēs… nevarēsim tā… skriet mūžīgi. Viņi tik ātri vis… nenogurst. Un arīdzan neapstājas, Nokss elsoja, vēl joprojām pilnā gaitā bēgot.
- Tiešām? Tas mani nepārsteidz, Dana noteica. Klaigāšanai spēka vairs nebija.
Gaitenis, šķita, nekad nebeigsies. Un arī nekādu sānu eju Dana tajā nemanīja.
"Un vispār, kāda jēga bēgt? Tas taču ir tikai viens mazs pūķītis!" Dana, pēkšņi sadusmojusies, nodomāja un pati nemaz nepamanīja, ka ir jau apstājusies un pagriezusies pret zolofītu.
Nokss, vairs nedzirdot aiz sevis Danas soļus, arī apstājās un palūkojās atpakaļ.
- Trakā, ko tu dari? viņš iesaucās.
- Tas ir tikai mazs pūķītis! Dana klusi pie sevis atkārtoja un mēģināja somas sānu kabatā sataustīt nazi gadījumam, ja zolofīts tiešām uzbruktu.
Arī zolofīts apstājās — viņš nolaidās zemē un izbrīnīts sāka pētīt cilvēku savā priekšā. Laikam nebija pieradis pie šādas situācijas, kad bēgļi vairs nebēg.
Tā viņi pavadīja brīdi, viens uz otru lūkojoties, līdz arī zolofīts izdarīja ko tādu, ko Dana nebija gaidījusi. Tumšo gaiteni piepildīja karsta un spilgta liesmu mēle, kas triecās tieši viņai virsū. Par laimi, Nokss pēdējā brīdī paspēja meiteni nogāzt no kājām. Uguns rēkdama pārbrāzās tieši pāri abu galvām, apsvilinot matus.
- Tu esi galīgi aptrakusi? Nāc, tinamies no šejienes! kofots viņai uzkliedza, ar otru aci uzmanīgi vērojot pūķi. Bet, lai kā viņš censtos meiteni uzsliet kājās un vilkt tālāk pa gaiteni, Dana neļāvās. Tikmēr zolofīts gatavojās nākamajam spļāvienam.
Gaiteni no jauna izgaismoja karsta uguns šalts. Piepeši Dana tai pretī pastiepa roku. Viss notika vienā acumirklī, viņa pati ar prātu nemaz neapjauta, ko īsti dara. Zolofīta izgrūstās liesmas teju jau skāra meitenes roku, bet pēdējā brīdī tās paklausīja Danas plaukstas kustībai un mainīja virzienu; nu liesmu vērpete triecās atpakaļ pie paša pūtēja. No zolofīta rīkles izlauzās gan šausmu, gan pārsteiguma gārdziens.
Kad liesmas apdzisa un dūmi izklīda, Nokss ieraudzīja, ka mazais, nejaukais pūķltis, pamucis vairākus metrus atpakaļ, tup, aizsedzis savu galvu ar ādas spārniem. Bet Danu pārņēma ierastais nogurums, viņa noslīga uz ceļiem un skaļi elsoja.
- Tagad gan vajadzētu pazust, viņa pēc brīža gurdeni noteica, smagi pietrausās kājās un sāka soļot pa gaiteni uz priekšu.
- Kas notika? Nokss pārsteigti nočukstēja viņai aiz muguras.
- Labāk neprasi.
Zolofīts viņiem aiz muguras atkal ierēcās, bet diezgan nepārliecinoši un pakaļdzīšanos neturpināja. Laikam saprata, ka nebūs vis tik viegli, kā viņam sākumā bija šķitis.
Nokss ar Danu turpināja virzīties uz priekšu, lai gan meitenei ik pa brīdim bija jāatpūšas. Kad zolofīts bija palicis tālu aizmugurē, abi apstājās uz ilgāku laiku.
- Nē, patiesi, kas notika? Tu tā vienkārši… kaut kas traks! izklausījās, ka Nokss nezina, ko teikt. Es nebiju domājis, ka tavas spējas izpaužas arī šādi.
- Ja godīgi, tad man pašai nebija ne mazākās nojausmas par kaut ko tādu.
- Kas vispār tevi mudināja šādi rīkoties? Tu taču varēji sadegt! Paliktu pavisam neliela pelnu čupiņa, un viss.
- Tu jau sāc izklausīties pēc Prizmo.
- Nekā nebija! Ja šeit būtu bijis Prizmo, viņš jau sen būtu nolicies ar infarktu. Kā tu zināji, ka tā jādara un ka tas izdosies?
