- Tur jau tā lieta, ka es neko nezināju. Es sapratu, ka bēgt nav jēgas un ka vispār tas nav pareizi. Un tad pēkšņi vienkārši darīju… apstādināju tās liesmas. Viņa, vēl joprojām noguruma mocīta, sēdēja, pret gaiteņa sienu atspiedusies, un truli lūkojās uz grīdu. Kopš esmu šeit, ar mani sāk notikt visādi brīnumi.
- Kā tu to vispār izdarīji? Nokss vaicāja.
Dana neatbildēja. Kādu brīdi viņa lūkojās tukšumā, cerot, ka atbilde uzradīsies pati.
- Kad Vecais man stāstīja, ka man esot spējas, meitene iesāka, viņš minēja teleportēšanos, spēju runāt ar dzīvniekiem, tos savādos sapņus un… vēl viņš pieminēja telekinēzi.
- A… Nokss tikai noteica. Ar katru mirkli tu mani izbrīni arvien vairāk.
- Jā. Arī man tas ir liels brīnums, viņa noteica. Vai šis gaitenis kādreiz vispār beigsies? Dana mēģināja mainīt sarunas tēmu.
- Nezinu. Tā ka būs vien jāiet uz priekšu.
Tā viņi arī darīja. Sakopojuši spēkus un piecēlušies kājās, viņi turpināja iet, līdz gaitenis abus ceļiniekus beidzot noveda apaļā telpā ar vitrāžu griestiem, kur bija attēlots bruņinieks, ko ieskauj pūķi un citas radības. Caur stiklu varēja redzēt sarkanmclnos mākoņus, kas ierasti sedza visu Fortūnijas Uguns zemi. Tālāk ceļš atkal sazarojās — šoreiz trijos virzienos.
- Vai Medaljons rāda arī, kur tālāk iesim? Nokss ievaicājās.
Bet Dana viņā neklausījās. Viņa lūkojās uz satriecoši skaisto vitrāžu un domāja par to, kas notika starp viņu un zolofītu. "Patiešām! Kas man liek pēkšņi darīt kaut ko tādu? Kas pasaka priekšā vajadzīgās zināšanas?" Dana prātoja. Brīžiem meitenei pat šķita, ka viņai blakus atrodas vēl kāds. Kaut kas neredzams. Vai ka viņas ķermenis vairs nepiederētu tikai viņai vien. Taču tas jau bija pārāk biedējoši, lai par ko tādu vispār domātu un spriestu.
- Dana? Nokss atkartoja, un beidzot viņam izdevās novērst meitenes uzmanību no vitrāžas.
- Ko?
- Noskaidro, kur tālāk jādodas, jo, piemēram, man nav ne jausmas, Nokss viņai atgādināja.
- Ak jā, Dana palūkojās uz Medaljonu, ko pirmīt bija cieši sažņaugusi plaukstā. Tas, tāpat kā iepriekšējo reizi, norādīja uz vienu no ejām.
- Laikam šeit, Dana ar pirkstu parādīja uz vidējo eju un pirmā devās uz to pusi. Šis gaitenis bija tikpat tumšs un tukšs kā iepriekšējais.
- Pagaidi, Dana! Mums taču ir lukturītis! Nokss iesaucās. Danai atlika tikai ar plaukstu iesist sev pa pieri:
- Ak! Kā es varēju par to aizmirst!
- Vismaz tagad vairs nebūsim tumsā, Nokss jau priecīgāk sacīja.
Iešana gaismā uzreiz bija raitāka, un drīz viņi ieraudzīja kāpnes, kas veda uz leju.
- Tiktāl mēs gājām pareizi; diez, kas mūs sagaida turpmāk, Dana noteica un devās uz kāpnēm.
Kāpņu galā ceļinieki ieraudzīja divas durvju ailes, kas vērās viena otrai pretī. No vienas nāca raustīga gaismiņa kā no sveces vējā.
Nokss uzmanīgi palūkojās apgaismotajā telpā, bet Dana piegāja pie otrām durvīm. Lukturīša gaismā viņa ieraudzīja askētisku istabas iekārtu un vidū lielu akmens galdu, nokrautu ar pergamenta ruļļiem un vecu papīru kaudzēm.
- Un man šķita, ka Prizmo istabā ir daudz grāmatu, Dana izdzirdēja Noksu sev aiz muguras izsaucamies. Viņa apgriezās un ielūkojās ari telpā, pa kuru klaiņoja kofots.
Lai ari to apgaismoja daudzas sveces garos dzelzs svečturos, nevienas dzīvas būtnes tur nebija. Visas virsmas sedza bieza putekļu kārta, un visur karājās milzu zirnekļu tīkli. Dana ar netīksmi palūkojās uz kādreiz droši vien ērtajiem atzveltnes krēsliem, kas bija vienīgās mēbeles šajā telpā, ja neskaita grāmatu skapjus visapkārt, kas slējās no grīdas līdz griestiem.
- Izskatās, ka grāmatu lasīšana te ir varen populāra nodarbošanās, Dana teica. Laikam būs jāpārceļas uz šejieni!
Uzmanīgāk apskatījusi telpu, Dana kādā stūrī ieraudzīja apaļu galdiņu, kura akmens virsmu klāja interesants zīmējums — tā virsma bija sadalīta četrās daļās un izskatījās pēc kartes. Tikai, rūpīgāk ieskatījusies, Dana saprata, ka tur attēlota visa Apakšzeme.
Ceturtdaļu aizņēma jau pietiekami labi izpētītā Uguns zeme. Debesu zeme likās sastāvam tikai no kalniem, bet pa vidu tai tecēja milzu upe ar vairākiem ūdenskritumiem. Pāri upei stiepās liela akmens arka.
Ūdens zemē pārsvarā, protams, bija ūdens — zemiene, prāva jūra pa vidu, kurā vēl ietek milzu upe ar daudzām pietekām.
Dzīvības zeme bija sadalīta četrās nevienādās daļās, kas katra sevī ietvēra atšķirīgu klimata joslu. Vienā apgabalā bija attēloti ledus kalni, citā — priežu meži, tiem pretī tuksnesis un kalni, bet pa vidu — džungļi. Šīs joslas citu no citas atdalīja kaut kas līdzīgs ar zāli aizaugušām aizām.
- Smalki, vai ne? Fortūnija noteikti var lepoties ar dabas veltēm, Nokss pienācis arī nopētīja krāšņo galda virsmu.
- Jā, tā izskatās, Dana piekrita, vēl joprojām lūkodamās uz karti. Viņa noslaucīja putekļus no Pūķu kalna attēla. Tu esi kādreiz bijis citā zemē? viņa jautāja Noksam.
- Vienreiz. Tas tā netīšām sanāca. Piesitos drūblu baram, kas devās uz Debesu zemi. Kopš tās reizes šejienes kalni man liekas tik mazini.
