Dzelzs papēdis полностью

1 Teodors Rūzvelts, toreizējais Savienoto Valstu prezidents, īsi pirms šeit aprakstītā laika publiski deklarēja: «Mums vajadzīga jo liberāla un jo plaša preču pirkšanas un pārdošanas apgrozība, lai citas valstis varētu pietiekamā apjomā uzņemt Savienoto Valstu

4 Rokfellers savu karjeru iesāka kā proletariāta pārstāvis un ar savu izveicību un izmanību nodibināja pirmo īsto trestu, kas pazīs­tams ar nosaukumu «Standard Oil». Mēs nevaram atturēties no vēlē­šanās parādīt ievērības cienīgu tālaika vēstures lappusi, lai pierādītu, kā nepieciešamība no jauna izvietot «Standard Oil» tresta pārpalikumu Izputināja mazos kapitālistus un paātrināja kapitālistiskās ražošanas sistēmas bojā eju. Citēsim Devidu Grehemu Filipu, tālaika radikāļu rakstnieku, pēc laikraksta «Saturday Evening Post» 1902. gada 4. okt. numura. Tas ir vienīgais šā laikraksta eksemplārs, kas vēl saglabā-

lies, bet no tā izskata un satura varam spriest, ka tas bijis popu­lārs, plaši izplatīts periodisks izdevums. Citāts skan:

«Pirms desmit gadiem autoritatīvas aprindas vērtēja Rokfellera Ienākumus uz 30 000 000 dolāru. Viņš bija sasniedzis naftas industrija galējo robežu pelņas ienesīgai izvietošanai. Ik mēnesi no noguldīju­miem ienāca milzu procenti — 20 000 000 dolāru Džonam Devisonam Rokfelleram vien. Pelņas jaunizvietošanas problēma kļuva aizvien grū­tākā. Tā pārvērtās lietuvēnā. Ienākumi, ko deva nafta, kļuva aizvien lielāki, un normālas iespējas izvietot kapitālu aizvien sašaurinājās — vēl vairāk nekā vēlākos gados. Tās nebija alkas pēc vēl lielākas peļ­ņas, kas Rokfellerus spieda ķerties pie citām ražošanas nozarēm. Vi­ņus spieda un dzina tālāk bagātību straume, kas pastāvīgi pieplūda, viņu monopola magnēta neatvairāmi pievilkta. Viņi nodibināja štābu, kura darbinieki pētīja kapitāla izvietošanas iespējas. Stāsta, ka ši štāba vadītājs saņēmis gadā 125 000 dolāru lielu algu.

Pirmā iezīmīgā Rokfelleru ielaušanās svešā darba laukā bija dzelz­ceļu sagrābšana. Ap 1895. gadu tie kontrolēja vienu piekto daļu Ame­rikas sliežu ceļu. Kas viņiem pieder tagad vai ko viņi kontrolē, pa­teicoties sava kapitāla pārsvaram? Viņi ir noteicēji par visiem Ņu­jorkas lielajiem dzelzceļiem, izņemot vienu vienīgo, kurā viņu paja ir tikai daži miljoni dolāru. Vini pārvalda lielāko daļu lielo dzelzceļ- liniju, kas krustojas Čikāgā. Viņi ir noteicēji par lielāko tiesu Klusā okeāna piekrastes dzelzceļu. Tās ir viņu balsis, kas padara misteru Morgānu tik spēcīgu, kaut gan jāteic, ka — vismaz patlaban — vi­ņiem vairāk vajadzīgs Morgāna prāts nekā Morgānam viņu balsis, — un viņu apvienība ir pamats plaša apjoma «interešu kopībai».

Dzelzceļi tomēr vieni nespēja pietiekami ātri uzņemt šo milzīgo naftas zelta straumi. Tagad Džona D. Rokfellera ienākumi pieauguši no 2 500 000 dolāru mēnesī līdz četriem, pieciem, sešiem miljoniem dolāru mēnesī, t. i., līdz 75 000 000 dolāru gadā. Petroleja deva tikai peļņu. Peļņas jaunizvietošana atkal ienesa daudzus miljonus gadā.

Rokfelleri pārgāja uz gāzi un elektrību, tiklīdz šis rūpniecības no­zares bija tiktāl attīstījušās, ka noderēja par drošu kapitāla ieguldī­šanas bāzi. Un tagad liela daļa amerikāņu spiesti pēc saules rieta vairot Rokfelleru bagātības, visviens, kādu apgaismošanas veidu iz­vēlētos. Vēlāk Rokfelleri sāka ieguldīt naudu zemes īpašumos. Stāsta, ka pirms dažiem gadiem, kad lauksaimnieki tikuši pie turības un atbrīvojušies no saviem hipotēku parādiem, Dž. D. Rokfellers gan­drīz vai raudājis. Tagad tie astoņi miljoni, par kuriem Rokfellers bija cerējis, ka tie būs labi izvietoti uz ilgāku laiku, pēkšņi atkal

1 Kādā Aidaho kalnraktuvju strādnieku streikā XIX gadsimta otrā pusē karaspēks sadzina streikotājus lopu kautuvē. So paņēmienu un nosaukumu «lopu kautuves» lietoja vēl XX gadsimtā.

1 «Apakšzemes cilvēki» — šī apzīmējuma radītāji ir H. Dž. Vclss krist, ēras XIX gs. beigās. Viņš bija apveltīts ar asu prātu un lielu cilvēkmīlestību un gandrīz vai pravietis socioloģijā. Daudzi viņa darbu fragmenti saglabājušies līdz mūsu dienām un divi lielākie darbi — «Nojausmas» un «Cilvēces tapšana» pat pilnīgā veidā. Jau pirms oligarhiem un Everharda Velss bija domājis par brīnumpilsētu cel­šanu, kaut gan savos romānos vioš tās dēvē par «prieku pilsētām».

1 Ja ziņkārs ceļotājs dodas uz dienvidiem no Glenellenas, viņš no­klust pie bulvāra, kas ierīkots tieši tajā vietā, kur pirms septiņiem gadsimtiem gājis senais lielceļš. Pārejot pār otru tiltu cetiirtdaļjudzi itlz Glenellenas, pa labi redzama kāda ieplaka, kas stiepjas cauri kalnainajam apvidum līdz mežotiem pakalniem. Šī ieplaka ir sens ceļš, kas pirmo kolonistu laikā šķērsoja zemi kādam nomniekam Hovē, francūzim, kurš zelta drudža laikā bija pametis savu dzimteni un atbraucis uz Kaliforniju. Mežiem segtie pakalni ir tie paši, ko piemin Eva Everharda.