- Paklausies! Tomass aizlika roku priekšā viņas mutei, lai meitene apklustu. Tālumā varēja saklausīt, kā pa taku no liedaga uz purvāju ved zirgus. Bērni dzirdēja uz akmeņiem klaudzam to pakavus.
- Kontrabandisti. Paslēpsimies mežā, lai viņi mūs neierauga! Tomass nogrūda Keitu no takas, un viņi ieskrēja papardēs. Abi lavījās pa pamežu, līdz pazuda skatienam. Zirgi cits pēc cita pasoļoja garām, un katru no tiem aiz pavadas veda kāds vīrs. Gājiena priekšgalā jāja vīrietis lielā, melnā zirgā. Tomass paglūnēja caur papardēm un pačukstēja Keitai: Tas ir Džeikobs Kreins. Viņš ir atgriezies no Holandes.
- Slepkava Kreins? Drīzāk paglābies no karātavām. Keitai nebija laika domāt par kontrabandistiem. Viņa zināja, ka tiem nevar uzticēties un ka tie miesīgu māti pārdos par kvartu džina.
Džeikobs Kreins bija kārtīgs vīrs, kurš vienmēr smalki ģērbās. Viņš valkāja mīkstas, melnas ādas zābakus, visbaltākos kreklus, moderna piegriezuma žaketes un vislabākos ūdensnecaurlaidīga auduma mēteļus, kādi par naudu bija dabūjami. Kreinam bija divas kramenīcas: viena no tām pielādēta ar parastiem šāviņiem, otra ar vienu vienīgu svina lodi.
Kreins pagrieza galvu, jo viņam šķita, ka ir sadzirdējis balsis. Viņš pavilka pavadu, lai apturētu zirgu, un vērīgi raudzījās miglā, kas cēlās no pameža. Vīrs, kurš veda pirmo zirgu, saprata, ko viņš pēta.
- Pūķa elpa, Kreina kungs, lūk, kas tas ir. Tā nāk no zemes katru rītu un paceļas līdz ar ausmu. Tas ir Zemes pūķis. Runādams vīrs māja Kreinam ar galvu, lai tas piekristu.
- Pūķa elpa? Ir taču 18. gadsimts! Visi pūķi sen pazuduši, un šajā mežā palikuši vien tie gari, kurus mēs stiepjam līdzi šajās mucās. Nekavēsimies līdz iebraucamajai vietai palikušas vēl divdesmit jūdzes un brendijs kļūst silts.
Kreins apstājās un vēlreiz palūkojās uz vietu, kur bija paslēpušies bērni. Paparžu galotnes lēnām locījās šurpu turpu.
- Egera kungs, šķiet, ka mūs kāds novēro. Kreins izvilka no maksts pistoli un notēmēja uz papardēm.
- Nāc ārā, vai arī es tevi izkvēpināšu no tavas slēptuves!
Tomass un Keita saskatījās. Zēns deva zīmi nekustēties.
- Tu esi drosmīgāks par mani. Dodu tev pēdējo iespēju, pirms šaušu. Kreins pagriezās pret Egeru.
- Ja tas ir kapteinis Ferels, mēs pakārsim viņu kokā, bet, ja pūķis, jūs to varēsiet notiesāt brokastīs.
Šajā mirklī kaut kas pustumsā ielēca papardēs. Kreins izšāva, un šāviens atbalsojās uz jūras pusi. Vecs briedis, brēkdams un svaidīdams pakaļkājas, metās cauri papardēm uz mazo meža ieleju un paslēpās starp kokiem.
- Te nu bija jūsu pūķis, Egera kungs, lai jums skrotis dibenā! Kreins nosmējās un palaida zirgu soļos.
Egers arī pasmaidīja un paskatījās uz vietu, kur bija paslēpušies Tomass un Keita, un čukstus piebilda: Un nebija arī jūsu muitas ierēdnis. Gudrāks cilvēks nebūtu palaidis tādu medījumu. Tad viņš paplikšķināja zirgam pa krūtīm un tas atkal atsāka gaitu.
Tomass un Keita no savas slēptuves dzirdēja, kā pakavu klaudzoņa attālinās. Otrpus upītei atradās Bubuļu dzirnavas. No skursteņa nāca svaigie jauniedegtas uguns dūmi. Bērni pagaidīja papardēs, līdz pakavu skaņas izgaisa tālumā. Tad Keita ierunājās pirmā:
- Viņš būtu mūs nošāvis. Meitene uzmeta Tomasam bargu skatienu un ieknieba viņam kājā.
- Viņš būtu aizšāvis garām. Tomass centās neņemt vērā viņas satraukumu.
- Tas bija Džeikobs Kreins; viņš ir slepkava un kontrabandists un nevēlas, lai kāds zinātu, ar ko viņš nodarbojas. Keita dusmojās. Viņa vēlreiz ieknieba Tomasam, lai panāktu kaut kādu reakciju.
- Viņš nav kontrabandists, bet gan brīvtirgotājs, un tas nav nekas slikts. Tomass apklusa un nopētīja paparžu audzi un krastu pie Bubuļu dzirnavām. Lai nu kā, mums vairs nav par viņu jāuztraucas. Tad zēns apklusis sāka ošņāt gaisu.
- Kas noticis ar Rafu? Varbūt viņu ir notvēris Demjurels? Keita ieknieba Tomasam vēlreiz, vēl stiprāk nekā iepriekš.
- Izbeidz! Tomass atgrūda viņas roku un vēlreiz paostīja gaisu.
- Tu nemaz neklausies, bet domā par kaut ko citu. Keita iebakstīja ar pirkstu zēnam krūtīs. Kāpēc, Tomas?
- Es klausos, bet ne to, ko tu saki. Vai tu neko nedzirdi?
Keita saspicēja ausis. Lēnām no kokiem pacēlās pirmās rīta skaņas. Pa lielu osi klaudzināja dzenis, no ozola zara atskanēja skaļa strazda dziesma. Tomass paskatījās uz draudzeni un pasmaidīja.
- Ir rīts. Mēs esam pārlaiduši šo nakti un palikuši dzīvi. Viņš sāka smieties, bet tad pēkšņi pārtrauca, jo ieraudzīja sev pie kājām zobenu. Keita pamanīja viņa skatienu. Asmens bija notraipīts ar purpursarkanajām varigala asinīm. Pirmajā rīta gaismā, kas sniedza drošību, tas joprojām iedvesa viņiem bailes.
Keita palūkojās uz Tomasu un saķēra viņu aiz rokas.
- Vai tu domā, ka viņi var atgriezties, lai mūs sameklētu? Meitenes sejā vīdēja satraukums.
- Domāju, ka var, bet ne dienasgaismā.
