Kaut arī Rūbena drēbes bija apvalkātas un, šķiet, divreiz pāršūtas, viņš izskatījās pēc džentlmeņa. Vīrietim bija vecas ķemmvilnas bikses, krekls, kas kādreiz bijis balts, un biezs ādas priekšauts, notriepts ar miltiem. Viņa garie, baltie mati, lielās ausis un pat biezās uzacis viss radīja tikko uzkrituša sniega iespaidu. Tomēr visvairāk uzmanību saistīja lielās, zaļās acis maigas, smaidošas un siltas. Tās bija laba cilvēka acis, kuram var uzticēties.
- Tagad atļaujiet pagādāt tēju un maizi. Izskatās, ka jums vajadzīgs kas silts. Man pašam ir divi puikas. Zēni piecelsies pēc kādas stundas. Viņi ir nedaudz jaunāki pārjums, bet augumā jau krietni lieli. Rūbens atvēra mazas cepeškrāsns durtiņas un izņēma dažas šķēles ceptas vēršgaļas. Viņš uzlika karsto gaļu uz šķīvja un pasniedza ciemiņiem.
- Ēdiet, es dabūšu maizi, un tad jūs man pastāstīsiet, ko šeit darāt. Mums reti gadās kāds ciemiņš šīs taču ir Bubuļu dzirnavas. Rūbens paņēma maizes kukuli un, ar lielajām rokām pārlauzis to uz pusēm, nolika bērniem priekšā.
- Lūk. No paša rīta nav nekā labāka par siltu maizi. Dzirnavnieks uzlika maizi uz šķīvja, tad sasita plaukstas, un gaisā pacēlās miltu mākonis.
Bērni sāka pilnām mutēm ēst karsto vēršgaļu ar maizi, bet Rūbens turpināja savus rīta darbus. Viņš izslaucīja grīdu un uzklāja galdu četriem cilvēkiem. Lielais galds stāvēja pie maza lodziņa uz līča pusi. Saimnieks ievēroja, ka Keitas skatiens seko katrai viņa kustībai. Pirms meitene paspēja ko pavaicāt, viņš teica:
- Jā, man ir sieva. Viņu sauc Izabella, un viņa aizgāja uz mežu savākt malku, kamēr dvīņi vēl guļ. Rūbens saskatīja Keitas acīs vēl kādu jautājumu, bet viņai bija tik pilna mute, ka runāt nebija iespējams.
- Viņus sauc Bīlda un Efrigs. Jūs dzirdēsiet viņus, pirms vēl ieraudzīsiet. Un Rūbens ar skatienu norādīja uz griestu sijām un dēļiem dažas collas sev virs galvas.
- Bet tagad atbildiet uz manu jautājumu: ko jūs tik agri darāt šajā pusē?
Viņš bija ievērojis bērnu izskatā itin visu: dubļus uz zābakiem, sviedru traipus un netīrās sejas, bet visvairāk saspringto skatienu dziļi iekritušajās acīs. Zemās balss un spēcīgā akcenta dēļ Rūbens šajā pusē izklausījās pēc svešinieka.
Tomass un Keita zināja Bubuļu dzirnavas, taču cilvēki šo vietu reti apmeklēja un izvairījās par to runāt. Viņi ticēja, ka ielejā dzīvo bubuļi. Tie bija savādi radījumi, kas varēja pieņemt cilvēka vai kāda dzīvnieka izskatu. Bubuļi nekad tā īsti nedarīja cilvēkiem ļaunu, taču visiem bija zināms, ka tie var nozagt visu, ko vien iespējams.
Ja būsi apmaldījies un vaicāsi ceļu bubulim, tas vienmēr parādīs nepareizo virzienu. Ja būsi jautājis ceļu uz jūru, vadoties pēc bubuļa teiktā, vari nonākt muklājā. Pavaicā ceļu uz Vitbiju, un tu attapsies uz vecā dienvidu ceļa, kas jau sen neved nekur citur kā vien iekšā jūrā. Tā kā neviens nekad nevarēja būt drošs, ka ir saticis bubuli, nebija arī iespējams pateikt, kā šie radījumi īsti izskatās. Taču pietika ar baumām par bubuļiem, lai visi gan ciema iedzīvotāji, gan svešinieki turētos pa gabalu no Bubuļu dzirnavām un ielejas, kas tās saistīja ar jūru.
Rūbens apsēdās un pievilka koka krēslu tuvāk ugunij. Viņš raudzījās uz ciemiņiem, gaidot atbildi uz savu jautājumu. Keita norija maizes kumosu un jau pavēra muti, lai runātu, bet Tomass pasteidzās pirmais.
- Mēs vienkārši tumsā apmaldījāmies. Nonākuši uz nepareizās takas, nevarējām atrast ceļu atpakaļ. Zēns paskatījās uz Keitu, lai draudzene apstiprina teikto. Tomass negribēja melot, taču nevēlējās arī izpaust patiesību. Keita gribēja pamāt ar galvu, bet juta, ka viņai kļūst arvien karstāk. Rūbens uzmeta abiem vērīgu skatienu. Viņš pamanīja Keitas apmulsumu.
- Šajos mežos naktī sastopami visādi radījumi. Tā ir bīstama vietā tādiem puišiem kā jūs, Rūbens klusu noteica.
Keita ātri iebilda: Es neesmu puisis, bet gan meitene. Mani sauc Keita, un tas ir Tomass. Mēs nebijām apmaldījušies, tikai centāmies aizbēgt no…
- …no brīvtirgotājiem, kontrabandistiem, iejaucās Tomass. Mēs viņus pamanījām uz takas, kad tie bija ceļā uz bāku, tāpēc paslēpāmies. Negribējām, lai viņi mūs noķer. Zēns atslējās ādas krēslā, apmierināts ar savu atbildi.
Rūbens piekrītoši pamāja ar galvu. Tomass atviegloti nopūtās un paņēma vēl maizi.
- Izskatās, ka jums uz zābakiem ir alauna dubļi. Dzirnavnieks norādīja uz sarkano mālu, kas klāja Tomasa zābaku zoles. Te tuvumā alauna nav. Droši vien esat atnākuši no līča otras puses. Tas ir tāls ceļš tumsā, īpaši ja nezināt, kurp ejat.
Tomasam nebija laika apdomāt atbildi. Viņš dziļi ievilka elpu un pavērās apkārt, kā meklēdams kādu domu. Meli vienmēr bija piederējuši pie viņa dzīves tie plūda no viņa lūpām kā medus. Taču tagad zēns meklēja vārdus, kādu teikumu, kas noslēptu patiesību.
