-Viņas tēvs daudzus gadus ir ēdis no Demjurela rokas. Kā tev šķiet, kas stāv aiz visa notiekošā? Vienu dienu viņš ir tiesnesis, nākamajā mācītājs, bet naktī ir klāt visos kontrabandas darījumos, kas notikuši šajos gados. Šeit valda vikārs, nevis tavs tēvs. Ja nebūtu Demjurela, arī tu dzīvotu nabagmājā un kašātu raktuvēs alaunu, jaunā Keita.
Bīdls papliķēja ar plaukstu Tomasam pa seju.
- Kas attiecas uz tevi, labākais, ko var darīt ar Berikiem, ir viņus noslīcināt tūliņ pēc dzimšanas… Vai arī tie paši pamanās noslīkt, nesasnieguši četrdesmit gadu vecumu.
Viņš nosmējās par savu asprātību, bet Tomass pūlējās savaldīt niknumu. Klusu ierunājās Rafa:
- Liec viņu mierā, Tomas! Viņu pazudinās paša mēle. Labs vārds spēj atvairīt naidu, kas kaist viņa galvā kā kvēlošas ogles. Ir daudz nozīmīgākas lietas par viņa dusmām.
- Tas tiesa, Tomas. Klausies, ko saka tavs tumšais draugs. Tā var būt beidzamā balss, ko tu dzirdi šajā pasaulē. Bīdls paņēma no altāra sveci un devās uz durvju pusi.
Pie durvīm atradās maza koka kastīte ar misiņa atslēgu. Vākā bija vairāki mazi caurumiņi. Bīdls izgāja pa durvīm un ar kāju aizspēra kastītei vāku. Tas, kas atradās iekšā, aizkaitināti nošņācās.
- Kamēr būšu prom, varbūt tās jūs izklaidēs. Es neciešu sabiedrību un īpaši jau bērnus. Bīdls vēlreiz iespēra pa kastīti, un pāri tās malām galvas sāka snaikstīt trīs no miega iztraucētas čūskas.
To mēles pašāvās gaisā, bet acis šaudījās pa telpu. Čūskas šūpoja bāli brūnganās galvas, cenzdamās sajust siltumu. Bīdls ātri aizvēra kambara durvis.
Kāpnēs viņš nokliedzās:
- Uz redzēšanos, mani draugi! Kad satumsīs, es atnesīšu gaismu.
Kambarī bija auksti. Vecā vīraka dūmu un sveču tauku smaka pildīja gaisu kā bieza, brūna migla. Austošā saule vēl nedeva pietiekami daudz gaismas, un kambaris bez sveču gaismas grima drūmā tumsā. Uz kāda miruša karaļa kapa saplūda kopā ēnas. Kastītē, ritinādamās un slīdēdamas cita citai pāri, salti šņāca čūskas. Laiku pa laikam tās paslēja galvas pāri malai, bet laukā līst nemēģināja.
Tomass skatījās uz altāra svecēm un vēroja, kā no apdzēstajām daktīm vijas dūmi. Tie griezās kā maldugunis, kas vasaras vidū dejo virs ezera. Domās Tomass atgriezās citā gadalaikā, kad sejā bija jūtams siltums, kad auksti vēji nepūta mugurā un nestindzināja pirkstus. Viņš atcerējās, kā kopā ar Keitu vēlā vakarā peldējās un vēroja, kā pār rāmo ūdeni šaudās spāres. Tās nolaidās uz ūdensrozēm vai arī nekustīgi sastinga gaisā kā radījumi no citas pasaules. Bērni stundām sēdēja krastā, vērodami, kā zivis ķer pirkstos savirpinātas maizes bumbiņas.
Viņi runāja par dragūnu kapteini Ferelu un par to, kā viņš vienā naktī notvēris divpadsmit kontrabandistus. Tad tie veselu mūžību izklāstīja viens otram savus dziļākos noslēpumus, un zēnam šķita, ka tā tam jābūt. Kādreiz Tomass domāja, ka viņa dzīve nekad nebeigsies, bet tagad, augstu tornī, piesietam pie krēsla, gaidot Demjurelu, prātā iešāvās domas par nāvi.
Nebija tā, ka Tomass nebūtu ar to saskāries. Viņš bija redzējis līča krastā izskalotus daudzu mirušu jūrnieku ķermeņus. Nāve viesojās Beitaunā katru dienu. Tā bija slimības, vētras vai traģēdijas sekas.
Zēns saprata, cik dārgs ir ikviens elpas vilciens. Viņš aizvien vairāk juta katru ieelpu, katru trīcošās sirds pukstu. Viņš paskatījās uz Keitu. Meitene bija aizvērusi acis un noliekusi galvu. Pār viņas vaigu slīdēja viena vienīga asara. Tomass paraudzījās uz Rafu. Puisis vēroja gaismu, kas sāka ieplūst telpā caur krāsainajiem šauro logu stikliem, un pie sevis murmināja vārdus, kurus Tomass nespēja saklausīt; viņš tikai redzēja ritmisku lūpu kustēšanos, tos atkārtojot atkal un atkal. Tomass nezināja, ko sacīt. Viņš zināja tikai to, ka ir jālauž šis klusums, jārada kāda skaņa. Viņa sirdī mājoja bezpalīdzības un bezcerības izjūta. Šķita, it kā visi pasaules spēki vērstos pret viņu. Ienaidnieki bija aizgājuši, atstājot neizprotamas bailes no klusuma un neziņas.
- Ko viņi ar mums darīs? ievaicājās Tomass.
- Viņi mūs nogalinās, Rafa mierīgi atbildēja.
- Kāpēc? Tomass tik tikko spēja izrunāt šo vārdu. Viņa rīkle pēkšņi bija izkaltusi kā tuksnesis.
- Kāpēc viens cilvēks ir nogalinājis citu kopš Ēdenes laikiem? Kāpēc Kains nogalināja Ābelu? Dažiem cilvēkiem tas ir sirdī kopš dzimšanas, Rafa lēnām runāja. Citiem to iemāca sarūgtinājums un dusmas.
- Kāpēc mūs? Tomass dedzīgi jautāja.
- Ne tik daudz mūs, cik mani. Es esmu tas, ko viņš vēlas, ne jūs; jums te nevajadzētu atrasties, un man nevajadzēja lūgt jūsu palīdzību. Man bija jānāk vienam. Jūsu nāve būs uz manas sirdsapziņas. Rafa mēģināja Tomasam mierinoši uzsmaidīt.
- Bet viņš nevar mūs nogalināt cilvēki mūs atradīs, Keita iekliedzās ar asarām balsī.
Rafa palūkojās uz meiteni un noteica:
- Mēs neesam pirmie un nebūsim pēdējie. Šis cilvēks nekad neapstāsies. Viņš vēlas valdīt pār pasauli ar kaut kādu aizmirstu maģisku spēku, kas galu galā vērsīsies pret viņu pašu un to iznīcinās. Tikai tad mēs varēsim redzēt patiesību.
Jauneklis uz brīdi apklusa, tad piebilda:
