Demjurelam kaut kā bija izdevies sagrābt to visu sev. Kreins labprāt būtu pārgriezis mācītājam rīkli un nozadzis to, kas tam pieder. Viņam no prāta neizgāja Demjurela piedāvājums. Ja nu tā ir taisnība? Ja nu šis vīrs var sniegt viņam visu, ko tas meklē? Tad vairs nebūtu jājūt mutē jūras garša un naktīs jāvalstās kojā, gaidot, kad okeāns izmetīs uz grīdas. Tas viss varētu mainīties, bet par kādu cenu? Kreins mocījās, pārdomājot, vai sadarboties ar Demjurelu un piekrist darīt, ko tas vēlas, vai ne. Viņā cīnījās alkatība ar priekšstatiem par to, kas ir pareizi un kas ne. Kreins vienmēr bija pastāvējis pats par sevi, nekad nebija pakļāvies kāda pavēlēm, vadījies tikai pēc sava rakstura un nekad nebija baidījies izmantot deviņu collu garo auksto tēraudu, lai uzvarētu strīdā. Ja viņš kļūs par Demjurela sabiedroto, tad to visu nāksies nolikt malā un būs jādara kas tāds, ko viņš nespēj, jāuzticas.
Šādas domas malās Kreinam pa galvu atkal un atkal. Viņš apcerēja katru punktu un katru jautājumu, kas nedeva mieru, un centās saglabāt skaidru galvu, bet atmiņas par iepriekšējo nakti un Azimuta bērna acis nāca virsū kā vētra jūrā. Domās viņš dzirdēja balsi, kas viņu lūdzās, sauca no kapa.
No savas slēptuves vīrietis redzēja kārtīgo dārzu mācītājmuižas priekšā, kur puķu dobju rindas ietvēra mazi, četrstūraini dzīvžogi. Iekšpus tālākās dzīvžoga malas viņš pamanīja trīs svaigi izraktas seklas bedres. Kreins atkal uzmeta skatienu tornim, tad kuģim. Beidzot viņš deva signālsvilpienu. Dziļi mežā atskanēja atbilde, ko atnesa vējš. No pameža parādījās daži viņa vīri, ar viņiem kopā bija Martins, kas pavērās Kreinā un ieraudzīja, ka cauri viņa jakai sūcas asinis.
- Kas noticis, kaptein? Vai jūs ķēra kāda no tām bultām?
- Tiesa, Martin. Bulta trāpīja man no mugurpuses un degdama izgāja cauri rokai. Vai esam kādu zaudējuši?
- Nav atgriezušies Kirkbijs un Rendels. Šķiet, viņi palika aizmugurē, lai apturētu katru, kas jums sekotu. Kopš tā laika viņi nav redzēti. Martins pamāja uz kalnu pļavu tālāk mežā.
- Cik vīru vajadzētu, lai ieņemtu to māju ar visām bagātībām un dabūtu to visu uz kuģa? Kreins jautāja.
- Nedomāju, kaptein, ka puiši no laba prāta to darīs. Pēc tā, ko viņi redzēja iepriekšējā naktī, visi runā par burvestībām un apgalvo, ka Vecā Mega ir pārvērtusies par zaķi, kurš dzenas jums pakaļ.
Martins palūkojās uz vīriem, kuri bailīgi klusēja.
- Cik reižu neesmu sacījis, ka jums nav jābaidās no Vecās Megas un pasakām par viņas pārvērtībām! Kurš gan baidās no zaķa? Kreins zobojās.
- Kaptein, te pagājušajā naktī notika kaut kas neparasts, mēs visi to redzējām. Martins pavērās tieši Kreinā. Degošais Ugunsvīrs un viss pārējais. Tās nebija mūsu iedomas vai māņi, kaptein.
- Martin, ja tu tā turpināsi, tad mani pārliecināsi. Kreins centās apslēpt patiesās jūtas. Tagad ir rīts. Nakts parādībām te nav vietas. Esmu dabūjis labu naudiņu, un kuģis ir gatavs ceļam uz Holandi. Pārliecinies, vai puišiem ir kas ēdams! Mums nāksies atstāt Kirkbiju un Rendelu pļavā. Viņi zināja, ar ko riskē, kad devās mums līdzi, kad nonāksim Holandē, izmetīsim par viņiem kādu kausu.
- Vēl kas, Martins piebilda. Ir trīs jauni vīri, kas grib braukt mums līdzi. Viņi apgalvo, ka esot alauna racēji. Mēs atradām viņus slēpjamies no vētras. Šie vīri saka, ka tas svešinieks atbrīvojis viņus no kalpības Demjurelam. Viņi vienā laidā stāsta par tā puiša spējām. Viņi ar to visu ir tik lielā mērā pārņemti, ka plāno uzbrukt tornim un atbrīvot puisi. Ko ar viņiem darīsim?
Martins to jautāja, gandrīz smiedamies. Aiz viņa satraukti mīņājās Skerijs, Konsits un Blaits.
Kreins neatbildēja. Viņš bija klausījies pavirši, jo viņa redzeslokā bija nonākusi virkne jātnieku, kas rikšoja lejā pa šauro ceļu uz mācītājmuižu. Saule mirguļoja uz spožajām pogām un plecu bruņām, vīru tumšsarkanie mundieri un baltās bikses laistījās rīta saulē. Skanēja zobenu šķindēšana un sprādžu klabēšana vienlaikus ar divdesmit lielisku sirmju pakavu klaboņu. Divus zirga garumus priekšā pārējiem rikšoja milzīga melna ķēve. Tās jātniekam bija tāds pats formas tērps kā pārējiem, bet uz viena pleca bija uzmests īss apmetnis un uz muguras karājās gara muskete. Uz pakauša viņam bija uzslieta cepure ar melnu spalvu, kas plīvoja vējā.
- Kas tas ir? Martins vaicāja klusinātā balsī.
- Tas ir nepabeigts darbiņš, lūk, kas tas ir. Kreins sajuta ievainojumu vaigā.
- Kāpēc gan kapteinim Ferelam vajadzētu ieturēt brokastis kopā ar Demjurelu?
- Turklāt laikā, kad man tur, zem zemes, ir pilns tunelis ar kontrabandas precēm, Kreins atsaucās. Divdesmit vīru ar zirgiem visā savā krāšņumā, un visiem pēkšņi radusies interese par mūsu kuģi, kas atrodas divsimt jardu no Beitaunas… Kādas Ferelam darīšanas ar Demjurelu?
- Varbūt viņš vēlas saņemt visu grēku piedošanu, noteica Martins, tuvodamies mežmalai. Aizgāja apmeklēt vikāru, lai pajautātu viņam, vai Dievs tam ir piedevis, ka Noslēpumu mežā iecirtis jums sejā.
