Vēl jāatzīmē, ka kristīšanas rituāls, kas saistīts galvenokārt ar Jāņa Kristītāja misijas darbību, Palestīnā nebija nekāds jaunums. Tas nebija ievadījums jaunajā reliģijā, taču vēl mazākā mērā uzskatāms tikai par kristiešiem raksturīgu rituālu. To piekopušas vairākas jūdaisma sektas, jo sevišķi Kumranas esēnu sekta, ar kuru Jānim, šķiet, bijuši kaut kādi sakari. Tomēr pati rituāla cilme ir daudz vecāka un iesniedzas trešajā gadu tūkstotī p. m. ē., kad Eifratas krastos radās ūdens kults. Kā liecina arheologu atklātā mozaīka, kurā attēlots Eifratas upes dievs, tas ildzis līdz m. ē. 3. gadsimtam. Amerikāņu orientālists V. Olbraits, dibinādamies uz seno laiku ikonogrāfiju, noskaidrojis, ka kristīšanas koncepcija, t. i., dvēselīga šķīstīšanās, iegremdējoties ūdenī, radusies Me- zopotāmijā.. Kristīšanas rituāls piekopts arī senajā Ēģiptē, un tāpat tas piekopts kā maģisks paņēmiens, meklējot vienotību ar dievu, dažādās helēņu reliģiskās mistērijās, piemēram, Eleisīnas un Orfeja kultos, kā arī mitraismā. Tātad patiesībā tas uzskatāms drīzāk par pagānisku paražu, kura bija nesaraujami saistīta ar Tuvo Austrumu pasaules reliģiskajiem jēdzieniem.
Kristietība, pakļaujoties savu jauno helēnisko piekritēju atavistisko ieražu spiedienam, jau diezgan agri uzskatījusi par nepieciešamu kristīšanu uzņemt savos rituālos, protams, piešķirot tai jaunu teoloģisku jēgu, Tomēr mēs noteikti nevaram pasacīt, kad īsti šī sinkreti- zāciļa notikusi, jo Jaunajā derībā atrodamās ziņas šajā jautājumā ir visai nenoteiktas.
Tā, piemēram, Mateja un Marka evaņģēlijos Jēzus gan uzdod saviem mācekļiem kristīt, taču dara to tikai pēc savas augšāmcelšanās, t. i., pēc nāves. Turklāt vēl jāpiebilst, ka Marka evaņģēlijā šī informācija atrodama tajā teksta daļā, kura atzīta par vēlāku iespraudumu, tātad nav visvecākā evaņģēlista paša rokas uzrakstīta (Mateja ev., 28:19; Marka ev., 16:16).
Turpretim Jāņa evaņģēlija autors dod divas, savstarpēji pretrunīgas versijas: vienu reizi viņš apgalvo, ka Jēzus Jūdejā kristījis, bet otru — ka viņš to vispār nav darījis. Taču tajā pašā teikumā sacīts, ka kristījuši ir viņa mācekļi, no kā varētu secināt, ka jau otrajā kristiešu paaudzē šis rituāls bijis izplatīts.
Vispārsteidzošākais tomēr ir tas, ko Pāvils raksta savā pirmajā vēstulē korintiešiem. Lūk, kas tur lasāms: «Paldies dievam, ka es pie jums cita neviena neesmu kristījis kā vien Krispu un Gāju; tā neviens nevar sacīt, ka jūs kristīti uz manu vārdu. Es gan kristīju arī Stefanas namu, bet neatceros, vai vēl kādu citu būtu kristījis. Jo Kristus mani nav sūtījis kristīt, bet evaņģēliju sludināt. . .» (1:14—17). Kā no šiem vārdiem secināms, Pāvils kristīšanas rituālam nav piešķīris sevišķu nozīmi, pats to darījis nelabprāt un tikai atsevišķos gadījumos. Viņam ir arī zināma taisnība, atsaucoties uz Jēzu, jo bija taču zināms, cik kritiski Jēzus izturējies pret visāda veida formalitātēm un ārējām reliģiskām izdarībām.
Kristietības piekritējiem un arī pašiem evaņģēlistiem bija svarīgi noklusēt kristīšanas rituāla pagānisko cilmi, pasvītrojot tā saiknes ar jūdaismu, kur tam, pateicoties esēniem, bija bagātīgas tradīcijas. Tādā kārtā radusies versija par Jāni Kristītāju kā Jēzus priekšteci. Viss šis nostāsts par Jāņa pakļaušanos jaunajam mesijam acīmredzot ir tipisks etioloģisks mīts, kurš sankcionē un izskaidro kristietības pieņemto kristīšanas rituālu.
Dāvids Strauss savā slavenajā monogrāfijā par Jēzu raksta, ka Jānis Kristītājs bijis askēts un drūms vientuļnieks, turpretim dzīvespriecīgajam Jēzum patikusi citu cilvēku sabiedrība, tāpat viņš neesot gavējis un pat dzēris vīnu. Grūti iedomāties, Strauss tālāk aizrāda, ka šis askēts un drūmais pravietis Jānis būtu atzinis par augstāk stāvošu būtni Jēzu, kurš taču bijis pilnīgs Jāņa Kristītāja pretmets.
Tas mums ļauj saprast, kāpēc jau kopš paša sākuma bija radusies Jāņa Kristītāja piekritēju, t. s. joanītu, sekta. Tā pastāvēja ļoti ilgi neatkarīgi no kristiešu draudzēm un vēl 2. gadsimta hronikās tiek pieminēta kā viena no atzītām sektām jūdaisma ietvaros. Izcilais Bībeles pētnieks R. Bultmanis to identificē ar mandeisma sektu, kuru literatūrā pazīst ar baptistu jeb hemerobap- tistu nosaukumu. Mandeisti, kuru skaits gan nepārsniedz divus tūkstošus, sastopami vēl tagad Eifratas lejtecē pie Pērsijas līča. Viņiem ir pašiem savi svētie raksti, kuros Jānis Kristītājs tiek dēvēts par īsto, bet Jēzus — par viltus pravieti.
Ja kāds gribētu uz kartes atzīmēt ceļus, kurus Jēzus izstaigājis, sludinādams savu mācību un dziedinādams sirdzējus, tad izrādītos, ka tas nemaz nav izdarāms. Lai gan runa šeit ir par ļoti svarīgu Jēzus dzīves posmu, Jaunās derības autori tā pārstāstījumā nav spējuši izvairīties no neatšķetināma jucekļa. No vienas puses, sinoptiķi, bet, no otras, evaņģēlists Jānis sniedz divas pilnīgi atšķirīgas versijas, tā ka lasītājs paliek neziņā, nesaprazdams, kuram ticēt.
