Ja arī evaņģēlisti kādā jautājumā ir vienisprātis, tad tikai tajā, ka Jēzus darbība atklātībā sākusies Nacaretē un beigusies Jeruzalemē. Turpretim visi stāstījumi par laika posmu starp šiem antipodiem nepavisam nesakrīt.
Sinoptiķi apgalvo, ka vienīgā Jēzus darbības teritorija bijusi Galileja. Ja arī Jēzus izgājis ārpus tās robežām, tad tikai sporādiski un galvenokārt apstākļu spiests, izvairīdamies no pārliekas pūļa vai farizeju uzmācības. Tā, piemēram, trīs reizes viņš pārcēlies uz Ģenecaretes , ezera austrumu krastu, vienreiz nogājis līdz novada ziemeļu robežām un uzturējies Cezarejā, kā arī pabijis feniķiešu pilsētās Tīrā un Sidonā.
Tomēr jāpasvītro, ka, pēc sinoptiķu nostāstiem, pirms savas triumfālās ierašanās Jeruzalemē Jēzus ne šajā pilsētā, ne arī vispār Jūdejā nekad nav bijis. Tāpēc, kad viņu apcietināja, nodeva sinedrija tiesai un Pilātam, šaustīja un sita krustā, jeruzalemieši droši vien būs viņu uzskatījuši par svešnieku, kurš turklāt ieradies no nicinātās un dumpīgās Galilejas.
Turpretim Jāņa evaņģēlijs mums rāda pavisam ko citu, pilnīgi pretēju sinoptiķu stāstījumam. Pēc Jāņa iznāk, ka Jēzus gan sludinājis arī Galilejā, taču galvenais darbības lauks viņam bijusi Jūdeja. Tur viņš paudis savu mācību, tur dziedinājis slimniekus un uzmodinājis no miroņiem Lācaru, tur viņam bijuši draugi, tur viņš cīnījies ar pretiniekiem. Un vēl jāpievērš uzmanība tam dīvainajam faktam, ka tieši pie galiliešiem, kuri, kā to apgalvo sinoptiķi, esot tīkojuši pēc Jēzus dzīvības, viņš patvēries, glābdamies no Jūdejas ebrejiem,
Kad Jēzus svinīgi iejāja Jeruzalemē, viņš, kā stāsta evaņģēlists Jānis, nebija ieradies tur pirmo reizi. Sakarā ar dažādiem ebreju svētkiem viņš Jeruzalemi bija apmeklējis jau četras reizes. Turklāt Jēzus bija uzturējies Betānijā un ilgāku laiku slēpies no priesteriem Efremā — nelielā pilsētiņā Jūdejas tuksneša malā. Atrazdamies Jeruzalemē, viņš nekad nebija vairījies no Cilvēkiem un stundām ilgi atklāti sludinājis savu mācību tempļa pagalmā. Bet no tā izriet, ka Jēzus jeruzalemiešiem nevarēja būt nepazīstams.
Tāpat evaņģēlisti atšķiras klusās nedēļas aprakstos, un Bībeles zinātnieki līdz šai dienai veltīgi pūlas kaut vai aptuveni nosacīt kā notikumu secību, tā arī kalendāra datumus. Vēl aizvien pastāv domstarpības, kurā gadā un dienā Jēzus ticis sists krustā. Tāpat nav pilnīgi noskaidrots, vai pēdējais vakarēdiens bija senebreju nī- zāna mēneša 14. dienā (sinoptiķu tradīcija) pashas svētkos ieturēts sakrāls azaids vai ari kāds cits mielasts, kurš — pēc Jāņa evaņģēlija — iekristu tā paša mēneša 13. dienā.
Mēs šeit tuvāk neiztirzāsim šīs visai sarežģītās un grūti atrisināmās pretrunas, taču piemēra dēļ pakavēsimies pie Jēzus uzturēšanās Betānijā. Šajā gadījumā sakrīt tikai Mateja un Marka versijas. Pēc viņu stāstījuma, Jēzus ciemojies pie «spitālīgā» Sīmaņa. Kāda vārdā nenosaukta sieviete Jēzum uz galvas izlējusi dārgu svaidāmo eļļu. Klātesošie viesi vai arī Jēzus mācekļi nav slēpuši savu sašutumu, uzskatīdami šādu rīcību par izšķērdību, jo eļļu taču varētu pārdot un par to saņemto naudu izdalīt trūkumcietējiem. Marks vēl piebilst, ka par to būtu iegūta milzīga summa trīs simti denāru apmērā. Turklāt bez jebkāda sakara ar šo incidentu, abi evaņģēlisti mums pavēsta par Jūdas Iskariota nodevību.
Kad^izlasām attiecīgos pantus Lūkas evaņģēlijā, tūlīt redzam, ka tas ir pavisam cits nostāsts. Pēc Lūkas iznāk, ka azaids ieturēts daudz agrāk nekā divi iepriekš aprakstītie, turklāt tam nav nekāda sakara ar klusās nedēļas notikumiem. Tiesa, namatēvs ari šoreiz ir Sīmanis, taču evaņģēlists viņu nosauc par farizeju, bet nevis par «spitālīgo». Epizode ar svaidāmo eļļu acīmredzot uzrakstīta ar lielām beletristiskām novirzēm, jo Mateja un Marka lakoniskais un lietišķais stāstījums šeit pārveidots emocionāli izvērstā pamācošā tēlojumā un piesātināts ar dramatisku, patiesi cilvēcīgu saturu. Šeit neizrī- kojas kaut kāda nezināma sieviete, bet netikle, kura grēku nožēlas uzplūdos ar asarām slaka Jēzus kājas, nosusina tās ar saviem matiem, bet pēc tam svaida ar eļļu. Šajā dziļi aizkustinošajā ainā nav ne vārda par to, ka izšķērdības pēc kāds būtu sācis kurnēt. Toties mūs pārsteidz tas, ka azaidā piedalās arī farizeji, kuri izmanto gadījumu, lai saļodzītu klātesošo ticību Jēzum. Ja Jēzus patiesi būtu bijis pravietis, viņi saka, tad viņš gan nepieļautu, ķa viņam pieskaras grēciniece, jo zinātu, «kas šī sieviete tāda ir».
Atverot Jāņa evaņģēliju, pārliecināmies, ka mūs gaida vēl lielāki pārsteigumi, jo šeit būtībā ir maz kopēja ar iepriekšējām trijām versijām.^ Azaids Betānijā notiek nevis divas dienas pirms pashas svētkiem, kā tas rakstīts Mateja un Marka evaņģēlijos, bet gan veselas četras pirms tiem. Taču visdīvainākais, ka mājas saimnieku lomā tajā uzstājas pavisam citi cilvēki, un proti, Lācars ar savām māsām Martu un Mariju.
