Pastāv vēl daucfž citu teoriju par Jūdas nodevības iemesliem, tās visas šeit izklāstīt nav iespējams. Piemēra dēļ pavisam īsi pieminēsim dažas interesantākās: Jīida nodevis Jēzu, lai paātrinātu dieva valstības iestāšanos zemes virsū; Jūda gribējis pārliecināties, vai Jēzus spēs glābties un tādā kārtā pierādīt, ka viņš patiesi ir tas, par ko dēvējas — praviešu pasludinātais mesija un Izraēla ķēniņš; Jūda gribējis pasargāt Jēzu no saniknotā ļaužu pūļa un šajā nolūkā veicinājis viņa apcietināšanu. Jūda domājis, ka tas ir tikai preventīvs arests, tāpēc, kad Jēzus tika notiesāts, izdarījis pašnāvību.
Pastāv vēl viena teorija, kas Jūdu padara par cerībās vīlušos ideālistu. Saskaņā ar šo teoriju Jūda ticējis, ka drīz zemes virsū iestāšoties Jēzus sludinātā dieva valstība, kurā valdīs vienlīdzība un sociālā taisnība. Taču izrādījies, ka Jēzus nav revolucionārs un nepiepildīs viņa cerības, bet gan pats sapinies kaut kādās nesaprotamās mistiskās mācībās, kas pauž paklausību Romas varai.
Kā redzam, Bībeles tekstu iztulkotājiem šai gadījumā iztēles nav trūcis. Neapvaldīta fantāzija bezmaz novedusi uz inkvizīcijas sārta Aviņonas pāvesta Benedikta XIII draugu un biktstēvu Vikentiju Fereriju (1394.—1423). Vatikānā saglabāti dokumenti liecina, ka Fererijs noturējis svētrunu par Jūdas nodevības tēmu, kurā apgalvojis, ka Jūda gribējis lūgt Jēzum piedošanu par izdarīto noziegumu, taču ceļā uz Golgātu nav varējis Jēzum piekļūt, jo to ielenkuši ļaužu bari. l'āpēc Jūda pakāries, cerēdams, ka viņa dvēsele nokļūs līdz Jēzum. Un tā patiesi arī noticis. Kad Jēzus nonācis debesīs, viņam pie labās rokas starp citiem svētlaimīgajiem bijusi arī Jūdas dvēsele.
Jūda svētlaimīgo vidū! Tā bija nedzirdēta ķecerība! Nelaimīgajam daiļrunātājam draudējusi barga inkvizīcijas izmeklēšana, kas varēja beigties ar nāvi sārta liesmās. Fereriju paglābis tikai vina draugs pāvests Benedikts XIII, kurš licis sadedzināt izmeklēšanas protokolus un ievadīto lietu izbeigt.
Beidzot šeit jāpasaka kaut kas tāds, kas daudziem lasītājiem būs pārsteigums, taču visdrīzāk atbilst vēstures patiesībai: visi nostāsti par Jūdu ir vistīrākā izdoma. Nekad tāda Jūdas nav bijis, un kā liecinieku šim apgalvojumam mēs varam piesaukt vislabāk informēto cilvēku — pašu apustuli Pāvilu. Savā pirmajā vēstulē korintiešiem viņš, starp citu, raksta par pēdējo vakarēdienu, bet vēlāk arī par to, ka Jēzus tūlīt pēc augšāmcelšanās parādījies divpadsmit apustuļiem. Pēdējā vakarēdiena aprakstā Pāvils nemaz nepiemin Jūdu un viņa nodevību, un jo pārsteidzošāk tas ir tāpēc, ka evaņģēlisti tieši šim incidentam veltījuši samērā daudz vietas.
Otrs visai interesants fakts ir tas, ka Pāvils raksta par Jēzus parādīšanos divpadsmit apustuļiem, nemaz neminēdams to, ka Jūda būtu atkritis. Tātad Pāvils rīkojas tā, it kā viņš neko nebūtu dzirdējis ne par Jūdas nodevību, ne par viņa pašnāvību. Pastāv gan vēl iespēja, ka šāda vai tāda iemesla pēc-viņš par to nebūtu gribējis runāt, taču to grūti iedomāties, jo šiem faktiem kristiešu draudzēs vajadzētu būt vispār zināmiem.
Ja ņemam vērā, ka Pāvila vēstules ir agrāki avoti nekā evaņģēliji un «Apustuļu darbi», tad nenovēršami jāsecina, ka Pāvila laikā nostāsts par Jūdu vēl nemaz nav bijis zināms un ka tā ir leģenda, kura radusies dažus gadu desmitus vēlāk. Un nav grūti uzminēt, kāpēc tā radusies. Pēc Jeruzalemes nopostīšanas helēniskajās pilsētās ieplūda daudz ebreju bēgļu. Uz šā pamata radās konflikti starp šiem atnācējiem un Jēzus piekritējiem. Kā mēs to uzzinām no Jaunās derības, šie konflikti pieņēma asu formu, un tieši šādā saspringtā gaisotnē, uzskatot ebrejus par vainīgiem pestītāja nāvē, radās Jūdas tēls kā ebreju tautas un tās atbildības simbols.
Vispārzināms, ka tauta kopumā savas cerības, jūtas un noskaņas bieži pauž leģendārās līdzībās. Šajā gadījumā tas bija jo vieglāk tāpēc, ka šāda nostāsta iecere un materiāls jau gatavā veidā bija atrodami Vecajā derībā. Vajadzēja tikai sameklēt attiecīgos tekstus, lai uz to pamata sakomponētu dramatisku stāstījumu par nodevību, kurai par upuri kritis Jēzus. Varbūt tas sākās ar to, ka no apkārtceļojošiem sludinātājiem kāds citēja šādas atlasītas vietas, lai izceltu ebreju tautas nodevību, ko simbolizētu Jūdas tēls. Bet tas, kas sākumā bija tikai oratorisks paņēmiens zināmu morālu pamācību uzskatāmai propagandai, tautas ticējumos ar laiku pārvērtās reālā notikumā.
Ka Jūdas leģendas cilme meklējama Vecās derības tekstos, skaidri rāda daudzas vietas Jaunajā derībā. Piemēram, «Apustuļu darbos» Pēteris saka šādus vārdus: «Brāļi, bija jāpiepildās rakstiem, ko svētais gars runājis ar Dāvida muti par Jūdu, kurš bija vedis Jēzus gūstītājus» (1:16). Tāpat Jāņa evaņģēlijā (13:18) Jēzus liecina, ka vajadzējis piepildīties rakstiem, par pierādījumu minēdams šādu vietu četrdesmit pirmajā psalmā: «Pat mans labākais draugs, kam es cieši uzticējos, kas manu maizi ēda, paceļ pret mani kāju spērienam», bet pēc tam, norādīdams uz Jūdu kā uz nodevēju, dod viņam vīnā iemērcētu maizes kumosu. .
