Vēl mīklaināks un interesantāks ir Jūdas tēls. Mums zināms, cik liktenīga ir viņa loma klusās nedēļas dramatiskajos notikumos, un tomēr patiesībā mēs par viņu nezinām tikpat kā neko. Evaņģēlisti mums par viņu neko tuvāk nevar pastāstīt, vienīgi Matejs un «Apustuļu darbu» autors informē, ka Jūda nožēlojis savu rīcību un izdarījis pašnāvību. Kas atiecas uz Jūdas nozieguma motīviem, tad par tiem ieminas tikai evaņģēlists Jānis. Taču viņa sacītais neskan diezcik pārliecinoši, jo manāms, ka evaņģēlists cenšas par katru cenu lasītājā izraisīt nicinājumu. Viņa versijā Jūda kā mācekļu pulciņa kasieris ļaunprātīgi izmantojis Jēzus uzticību un apzadzis kopējo kasi. Tātad viņš nebūtu bijis nekas vairāk kā sīks garnadzis, un tieši dzīšanās pēc grašiem tad nu arī novedusi pie tā, ka priesteri Jūdu uzpirkuši un viņš nodevis Jēzu.
Tā ir pārāk primitīva un grūti pieņemama versija, jo nez vai Jūda būs bijis tik nožēlojams cilvēciņš. Viņa raksturā vajadzēja būt arī kādām augstākām vērtībām, ja jau viņš sekoja Jēzum tā bīstamajā ceļā, turklāt Jēzus viņu ne tikai ieskaitīja savu divpadsmit mācekļu pulciņā, bet arī uzticēja kopējo naudas līdzekļu pārzināšanu.
Kāpēc gan Jūda nodeva savu skolotāju, kurš viņam bija izrādījis tādu uzticību? Mums nav nekādu pieturas punktu, lai uz šo jautājumu sniegtu kaut cik konkrētu atbildi. Tādējādi šeit paveras ideāls lauks Bībeles zinātnieku atjautībai un mākslinieku radošajai iztēlei, jo Jūda tos interesēja ne tikai kā individuāla psiholoģiska problēma, bet arī kā metaforiska, visaptveroša cilvēka iedabas mūžseno tumšo dziņu izpausme.
Vispirms vērība tika piegriezta neskaidrībām Jūdas etniskajā cilmē. Viņa pievārds «Iskariots» (aramiešu valodā «iš Kariot») burtiski nozīmē «cilvēks no Kariotas». Jautājumu sarežģī tas, ka pastāvējušas divas Kariotas pilsētiņas un nav zināms, no kuras nācis Jūda.
Viena no šīm apdzīvotajām vietām atradusies Jūdejā. Tas varētu mest zināmu gaismu uz Jūdas rīcības motīviem, Jēzus un viņa mācekļi, kā zināms, bija galilieši. Sādā gadījumā Jūda būtu bijis vienīgais Jūdejas ebrejs. Mēs jau zinām, kādi aizspriedumi vienam pret otru bija šiem abiem ebreju tautas nozarojumiem. Iespējams, ka Jūda, manīdams pārējo Jēzus mācekļu atturību un neuzticību, viņu vidū juties kā svešinieks, varbūt pat kā vajātais. Aiz šā iemesla viņā pakāpeniski varēja uzkrāties rūgtums, un zemapziņā viņš pat zaudējis ticību Jēzum. Iespējams, ka lūzums Jūdas nostājā radās t. s. Ga- lilejas krīzes laikā, kad Jēzus mācība par «īsto debess maizi» izraisīja sašutumu pat viņam vistuvāk stāvošo mācekļu vidū. Jāņa evaņģēlijā mēs par to lasām: «Es esmu dzīvā maize, kas nākusi no debesīm. Kas ēdīs no šīs maizes, tas dzīvos mūžīgi. Un maize, ko es došu, ir mana miesa, kas dota par pasaules dzīvību.» Tad jūdi savā starpā sāka strīdēties, sacīdami: «Kā viņš mums var dot ēst savu miesu?» Bet Jēzus tiem sacīja: «Patiesi, patiesi, es jums saku: Ja jūs neēdat cilvēka dēla miesu un nedzerat viņa asinis, jums dzīvības nav sevī. Kas bauda manu miesu un dzer manas asinis, tam ir mūžīga dzīvība, un es to uzcelšu pastarā dienā. Jo mana miesa ir patiess ēdiens un manas asinis ir patiess dzēriens» (6:51—55). Bet tālāk 66. pantā evaņģēlists jau raksta: «No šī brīža daudzi viņa mācekļi atkāpās un vairs nestaigāja viņam līdz.»
Zaudējis ticību Jēzum, Jūda sācis skatīties uz viņu ar citām. acīm. Kad Jēzus iejāja Jeruzalemē un ļaužu bari viņu apsveica kā Izraēla ķēniņu, Jūdas sirdī pamodušās Jūdejas patriota jūtas. Jēzū viņš pēkšņi ieraudzījis vienu no tiem galiliešu neprāšiem, kuri sadumpo tautu un līdz ar to sagādā tai daudz ciešanu un posta. Šādā brīdī viņam galvā varēja pavīdēt tāda pati doma, kādu pēc Jāņa evaņģēlija nedaudz vēlāk izsaka augstais priesteris Kajafā. Pūlēdamies novērst romiešu asiņaino intervenci, augstais priesteris saka: «Jūs neko nesaprotat un neapsverat, ka mums ir izdevīgāk, lai viens cilvēks mirst, ja to prasa tautas labums, nekā kad visa tauta iet bojā» (11:49—50).
Otra apdzīvota vieta, kura tāpat saukusies par Ka- riotu, atradusies Moābā, Nāves jūras austrumu krastā. Ja Jūda būtu nācis no turienes, tad iespējams, pēc izcelšanās viņš bijis vai nu pagāns, vai arī ebrejs, kurš audzis turienes pagāniskajā vidē. Un tas bez šaubām nopietni ietekmētu viņa attieksmi pret Jēzu. Varbūt Jūda domāja par personisko karjeru mesiāniskajā dieva valstībā, kuru viņš, tāpat kā daudzi citi ebreji, bija iztēlojies kā laicīgo Izraēla ķēniņvalsti. Pat daži apustuļi tā bija sapratuši savu skolotāju, tāpēc iespējams, ka līdzīgi uzskati bijuši arī Jūdam. Bet, redzēdams, ka Jēzus domā pavisam ko citu un pasīvi iet nāvē, viņš pēkšņi ar šausmām atskārta, ka visas viņa personiskās cerības sabrukušas, un jutās piekrāpts. Un tad pirmajā izmisuma un dusmu lēkmē Jūda arī izdevis Jēzu priesteriem.
