Tāpēc nav nekāds brīnums, ka arī vairāki citi šās leģendas elementi tieši iegūti no Vecās derības rakstiem. Mateja evaņģēlijā stāstīts, ka Jūda, nožēlodams savu rīcību, nometis trīsdesmit sudraba grašus templī, bet priesteri par šo naudu nopirkuši podnieka zemes gabalu kapsētas ierīkošanai. Bet pravieša Zaharjas grāmatā lasāms: «Un kad es viņiem teicu: «Ja jums labpatīk, tad dodiet man atlīdzību, ja nē, tad lai paliek!» Tad viņi izmaksāja man, cik es biju pelnījis, nosvērdami man trīsdesmit sudraba gabalus. Un tad tas kungs man sacīja: «Iemet šo slaveno algu, par kuru cienīgu viņi tevi atzinuši, dievnama mantnīcā!» Es paņēmu trīsdesmit sudraba gabalus un iemetu tos dievnamā, lai tos ieliek mantnīcā» (11:12—13).
Jēzus iejāšanai Jeruzalemē patiesi vajadzēja notikt, jo tas taču bija paredzēts Vecajā derībā. Tā paskaidro evaņģēlisti. Viņu stāstījumā Jeruzalemes iedzīvotāji to sagaidīja atbilstoši tekstiem, kas bija sameklēti vienā no psalmiem, kurā ir runa par Izraēla ķēniņu; pat tāds sīkums, kā Jēzus ierašanās, sēdot ēzeļa mugurā, jau bija paredzēts' pravieša Zaharjas grāmatā, un proti, šādā teikumā: «Priecājies no sirds, Cionas meita! Gavilē, Jeruzalemes meita! Redzi, tavs ķēniņš nāk pie tevis; taisnīgs un tavs palīgs, viņš ir miermīlīgs, viņš jāj uz ēzeļa, mātes kumeļa» (9:9).
Šeit atkal ir skaidri izteikta Vecās derības inspirācija. Mums gan nav zināms, kas šajā nostāstā ir izdoma un kas patiesība, taču par vēsturisku var uzskatīt to, ka viņa iejāšana šādā vai citādā veidā patiesi notikusi, ja jau Jeruzalemē izšķīries Jēzus galīgais liktenis.
Evaņģēlisti mums diezgan tēlaini rāda to ļaužu sajūsmu, kuri ticēja, ka Jēzus patiesi ir apsolītais mesija, jaunais Izraēla ķēniņš, kas ebreju tautu atbrīvos no iebrucējiem. Šī gleznieciski skaistā, aizraujošā un dramatiskā aina ar savu emocionālo spriegumu dziļi iespiedusies paaudžu atmiņā un atstājusi radošu ietekmi uz gleznotājiem, dzejniekiem un mūziķiem. Jēzus svinīgā izskatā, noslēpumainības apdvests, ēzeļa mugurā sēdēdams, spraucas cauri mutuļojošai laužu drūzmai. Trokšņainajā burzmā cilvēki, kas ar skaļiem saucieniem godina viņu kā Izraēla ķēniņu, izklāj Jēzum ceļā savus apmetņus un zaļojošus palmu zarus vai arī, kā teikts Jāņa evaņģēlijā, māj ar tiem, viņu apsveikdami. Evaņģēlists Lūka vēl piebilst, ka pūlī bijuši arī farizeji, kuri ar sašutumu vērojuši šo ainu. No tā secināms, ka tur sapulcējies ne mazums svešu ļaužu, kuri uz šo galilieša dīvaino procesiju noskatījušies kā uz sensāciju.
Bet palūkosimies uz visu šo notikumu no citas puses, ar tā laika Palestīnas caurmēra iedzīvotāja acīm, kā viņš to redzējis caur paša ikdienas notikumu pieredzes prizmu. Tas nepieciešams tāpēc, ka evaņģēlistu stāstījums paliek it kā karājamies gaisā atrautībā no dzīves sabiedriskajām, reliģiskajām un politiskajām reālijām. Vērtējot šo stāstījumu tā laika attieksmju saaudumā, mēs pārliecināmies, ka Jēzus iejāšanai Jeruzalemē un ar to saistītajiem apstākļiem ir daudz svarīgāka nozīme viņa dzīves drāmā, nekā tas aprādīts evaņģēlijos.
Vispirms jāņem vērā, ka Jēzus laikā Palestīnā nepavisam nevaldīja idilliskas attieksmes. Pietiek atcerēties, ka īsi pirms Jeruzalemes nopostīšanas Palestīnā bija parādījušies kādi trīsdesmit pravieši, kuri sludināja ebreju tautas atbrīvošanos mesijas vadībā, kurš nākšot no Dāvida nama. Mesiānistisku cerību ietekmē ebreji labprāt atsaucās šo praviešu eksaltētiem aicinājumiem, bet tas parasti beidzās ar jukām un to asiņainu apspiešanu. Šādos izmisuma pilnos apstākļos izcēlās zelotu (dedzīgo) kustība, kas romiešiem pieteica cīņu uz dzīvību un nāvi. Par sikarijiem (dunčiniekiem) nosauktie teroristi ielu drūzmā nogalināja okupantus un viņu rokaspuišus, sēdami izbailes Galilejas un Jūdejas pilsētās.
Kā par nelaimi, Jūdejas prokurators tajā laikā bija Poncijs Pilāts, rupjš, iedomīgs un mazizglītots cilvēks, kurš nerēķinājās ar viņam padoto ebreju psiholoģiju, ar vārdu sakot, truls Romas impērijas ierēdnis. Vispār gan noturēt Jūdejas iedzīvotājus grožos nebija nekāds vieglais uzdevums. Viņi lepojās ar savām paražām un tradīcijām un izcēlās ar reliģisku fanātismu, šovinismu un dumpīgumu. Pret okupantiem viņi izvērsa sabotāžu, klusu pretestību un nemitīgas prāvošanās taktiku, lai iegūtu speciālas privilēģijas.
