Nav grūti iztēloties, kāds bijis Kumranas klostera traģiskais gals. Pēc ebreju sacelšanās asiņainās apspiešanas un Jeruzalemes nopostīšanas romiešu desmitā leģiona kareivji, laupīdami un postīdami, tuvojās kopienas mītnei. Tā iemītnieki, skaidri apzinādamies, kas viņus sagaida, vispirms rūpējušies par literārā mantojuma saglābšanu. Vērtīgos tīstokļus viņi salikuši cilindrveida māla traukos un slepšus tos aizgādājuši uz tuvējām alām Nāves jūras klinšainajā piekrastē, cerot, ka atkal pienāks laiks, kad klosteris varēs atsākt savu vientuļnieku dzīvi. Leģionāri klosteri nodedzinājuši un tā iemītniekus droši vien nogalinājuši. Tikai ar šādu vispārēju iznīcināšanu izskaidrojams, ka noslēptie tīstokļi tika pilnīgi aizmirsti un tādēļ varēja saglabāties līdz mūsu dienām tādā pašā veidā, kādā tie bija noslēpti alās pirms 1900 gadiem.
Tīstokļu atrašana izsauca pasaulē tādu nedzirdētu atbalsi, ka tā nonāca pat līdz tuksnesī mītošajām beduīnu ciltīm. Klinšainajā tuksnesī sāka mudžēt meklētāju bari, un drīz vien izrādījās, ka viņu guvums pārspēj visdrosmīgākās cerības. Divdesmit piecās alās beduīni atrada un pēc tam izlika pārdošanai desmitiem tīstokļu un simtiem rakstu fragmentu ebreju, aramiešu un grieķu valodā. Tikai vienā vienīgā alā atrada deviņdesmit visdažādākos aitādas tīstokļu fragmentus un to vidū vienu garu vara sloksni. Pēdējā bija norādīta vieta, kurā noslēpti pasakaini dārgumi. Šis arheoloģiskais pārpilnības rags beidzot tika pakļauts kontrolei, kad 1952. gadā dažādas iestādes izsūtīja uz turieni savas zinātniskās ekspedīcijas meklējumiem un atrasto dokumentu iepirkšanai no iezemiešiem. Tiek uzskatīts, ka būs vajadzīgi vairāki desmiti gadu, līdz visi rokraksti būs izlasīti un kritiski apstrādāti, ievērojot, ka saķepušo tīstokļu atrp- tīšana palaikam ir visai sarežģīta tehniska problēma. Pagaidām noskaidrots, ka tīstokļos, starp citu, atrodami šādi raksti: gandrīz visas, Vecās derības grāmatas ar komentāriem, aizrautīga misticisma pilni psalmi un pateicības dziesmas, «kopienas noteikumi», «kārtības noteikumi», «noteikumi gaismas dēliem cīņā pret tumsības dēliem», kā arī vēl kāda cita, par «Damaskas dokumentu» nosaukta, esēnu sacerējuma fragmenti.
Vislielākos atklājumus sniedza tīstoklis, kurš saturēja esēnu rituālos priekšrakstus, ticējumus, organizatoriskos principus un morālo doktrīnu. Ap šiem jautājumiem vēl šobaltdien risinās sīva polemika, kas pazīstama ar nosaukumu «cīņa ap tīstokļiem». Par šo esēnu kopienas «ceļvedi» publicēti simtiem rakstu un grāmatu, kas izraisa plašu interesi gan zinātnieku aprindās, gan arī laju masās.
Tajā izpaužas ne tikai pēkšņi pamodināta zinātkāre par kādu ebreju sektu. Galvenais ir tas, ka šī polemika skar aktuālus, vēl šodien dzīvus reliģijas jautājumus, kas svarīgi kā ticīgajiem, tā neticīgajiem. Jau pieminētais orientālists Viljams F. Olbraits vienā no saviem apcerējumiem par atrastajiem tīstokļiem raksta, ka «jaunās ziņas par ebreju sektu ticējumiem un rituāliem pēdējos divos gadsimtos pirms mūsu ēras var revolucionizēt uzskatus par kristietības aizsākumiem». Līdzīgā veidā izteicies franču zinātnieks Andrē Dipon-Sommers, kā arī virkne citu pētnieku, kuri nodarbojas ar. Nāves jūras klinšu alās atrastajiem tīstokļiem.
Analizēdami to tekstus, viņi ar izbrīnu konstatēja, ka esēnu organizatoriskā struktūra, reliģiskie ticējumi, morāles principi un rituāli daudzējādā ziņā ir pārsteidzoši līdzīgi tiem, kuri pastāvēja Jēkaba vadītajā Jeruzalemes nacariešu draudzē. Esēni dzīvojuši mantas kopības iekārtā un nabadzībā, sludinājuši tuvāko mīlestību, pabalstījuši trūkumcietējus, dziedinājuši sirdzējus, piekopuši kristīšanas rituālu un izvēlējuši no divpadsmit locekļiem sastāvošu padomi, kas tūlīt sauc atmiņā Jēzus divpadsmit mācekļus. Dažās esēnu kopienās, piemēram, Kumranā, pastāvējis celibāts, un klostera locekļu skaits papildināts, pieņemot audzināšanā zēnus. Taču bijuši arī tādi esēnu centri, kur kopienas locekļi nav dzīvojuši klostera noslēgtībā un pat drīkstējuši dibināt savas ģimenes.
Interesanti ir arī tas, ka esēni ieturējuši kopējus azaidus, kuriem ir visas tās pašas rituālās iezīmes kā Jēzus noturētajam pēdējam vakarēdienam. «Kopienas noteikumos» lasāms: «Kad sagatavots galds azaidam un vīna iebaudīšanai, priesterim jāpastiepj rokas, svētot maizi. Ja tiek iebaudīts vīns, priesterim vispirms jāpastiepj roka, lai svētītu pirmo maizes kumosu un vīna malku,» «Kārtības noteikumos» papildām ir vēl šāds teikums: «Pēc tam Izraēla mesija uzliks savas delnas maizei.» Tātad šādam azaidam bijis sakrāls, eshatoloģisks raksturs.
