Taču vispārsteidzošākā analoģija vērojama abu sektu sludinātajā mesiānisma mācībā. Esēni «Damaskas dokumentā» un komentāros Habakuka grāmatai piemin «taisnības skolotāju», kurš miris mocekļa nāvē no «nelietības priestera» rokas. Šis «nelietības priesteris» dēvēts arī par «melu vīru». Tīstoklī, kurš satur komentārus Nahuma grāmatai, atrodams miglains norādījums, no kura var secināt, ka «taisnības skolotājs» sists krustā, kaut gan pēc «Damaskas grāmatas» iznāk, ka viņš miris dabiskā nāvē. Daži pētnieki, kuri aizstāv pirmo versiju, atsaucas uz iespēju, ka zem nosaukuma «nelietības priesteris» slēpjas ar savu cietsirdību pazīstamais augstais priesteris Aleksandrs Janejs, kurš 88. gadā p.m.ē. licis sist krustā vairākus simtus ebreju, un, tā kā tas kvēlojis naidā arī pret esēniem, kuri viņu atklāti nosodījuši, tad ir iespējams, ka viņu upuru vidū bijis ari esēnu sektas dibinātājs «taisnības skolotājs».
Esēni ticēja, ka viņu nobendētais vadītājs bijis mesija, ka viņš celsies augšām un atgriezīsies zemes virsū, lai glābtu Izraēlu. Saskaņā ar esēnu doktrīnu pirms viņa jāparādās pravietim, varbūt pašam Elijam, lai dieva svaidītājam «taisnības skolotājam» sagatavotu ceļu. Vispār esēni ticēja, ka atnāks divi mesijas: «Arona mesija» un par viņu augstāk stāvošais «priestera mesija».
Varētu liKTies, ka ar šo divu mesiju koncepciju esēni būtiski atšķīrušies no kristiešiem. Taču nav grūti redzēt, ka arī šajā ziņā pastāv analoģijas, ja atcerēsimies, ka Jaunajā derībā pravieša Jāņa Kristītāja uzdevums bija sagatavot ceļu mesijam Jēzum. Pēc Mateja evaņģēlija, Jānis pirms Jēzus' kristīšanas iesaucies: «Es jūs gan kristu ar ūdeni uz atgriešanos 110 grēkiem, bet tas, kas nāk pēc manis, ir spēcīgāks par mani: tam es neesmu cienīgs kurpes nest, viņš jūs kristīs ar svēto garu un ar uguni» (3:11).
Minētās sakritības neatvairāmi liek domāt, ka «taisnības skolotājs» bija evaņģēlijos aprakstītā Jēzus Kristus prototips. Abi savā mācībā sludina grēku nožēlu, nabadzību, tuvāku mīlestību un morālu skaidrību. Abi bija mesijas un pestītāji. Abi kļuva par nelietīgu priesteru upuriem un mira krusta nāvē. Abiem vajadzēja celties augšām no miroņiem un pastarās tiesas dienā atgriezties zemes virsū, lai tur ieviestu jaunu kārtību. Viņu dzīves norise un tās eshatoloģiskā jēga, kā redzams, ir pārsteidzoši līdzīga.
Sevišķi uzskatāmi šīs sakritības izpaužas esēnu literatūras ietekmē uz Jaunās derības rakstiem. Piemēram, teoloģiskā doktrīna, kuru Pāvils formulē savās vēstulēs, ir tik līdzīga esēnu doktrīnai, ka izcilais Bībeles pētnieks kardināls 2ans Danielū, uz kuru mēs tagad jo bieži atsauksimies, nevarēja neatzīt: «Pāvils savu mācību būs smēlies no kumraniešu doktrīnas.»
Viņš pievērsa uzmanību arī tam, ka gan apustuļu vēstulēs un «Apustuļu darbos», gan Kumranas tīstokļos jo bieži sastopami tie paši izteiksmes līdzekļi, nereti pat gluži vienādi teikumi. Analoģijas, kā viņš atzīmē, ir patiesi pārsteidzošas. Starp citu, jo spilgti tas izpaužas runā, ko Pāvils teica Cezarejā ķēniņa Agripas klātbūtnē un kas, pēc franču pētnieka sprieduma, ir caurcaurēm esēniska.
Vēl pārsteidzošākas sakritības atrodam Jāņa evaņģēlijā un atklāsmes grāmatā. Tāpēc ir pamats domāt, ka to autoram bijušas kaut kādas ciešākas saiknes ar esēnu kopienu, kas pēc Jeruzalemes nopostīšanas droši vien sāka darboties Efesā, kur tajā laikā uzturējies arī evaņģēlija autors.
Jaunajā derībā ir tik daudz esēnu ietekmes pēdu, ka šeit nav iespējams tās tuvāk aplūkot. Vajadzētu tikai vēl atzīmēt, ka pat «kalna sprediķī» ietvertais kristietības morāles kodekss ir apbrīnojami līdzīgs Kumranas tīstokļos atrodamām maksimām. Tāpēc arī Danielū, pārsteigts par šo līdzību, nesvārstīdamies atzīmē, ka patiesībā būtu jārunā par «kristiešu esēnismu». Pat Renāns, jau gandrīz simt gadu pirms Kumrānas tīstokļu atrašanas it kā atskārzdams šo atkarību, lapidāri izteicies, ka «kristietība ir esēnisms, kuram paveicies».
