Tāpat mēs nedrīkstam ignorēt, šo kardinālo faktu, ja gribam izprast, kāpēc Palestīna bija kļuvusi divvalodu zeme, kā'pēc tur bija spējusi izveidoties grieķu brīvo pilsētu spēcīga federācija, kāpēc Galilejā ebreji bija minoritāte un pat pašā Jeruzalemē grieķu valoda bija dzirdama ne tikai ielās, bet tur pastāvēja arī sinagogas, kurās Toru lasīja grieķu tulkojumā. Kā jau minējām, daži Bībeles pētnieki izteikuši domas, ka arī Jēzus, būdams galiiietis, pratis grieķu valodu. Kādā gan valodā viņš būtu varējis sarunāties ar Ponciju Pilātu? Ja hele- nizācija bija kļuvusi par notikušu faktu Sīrijā un Ēģiptē, tad aiz ģeopolitiskiem iemesliem tā nebija novēršama arī Palestīnā, kas veidoja it kā tiltu starp abām šīm zemēm.
Šis process sasniedza augstāko virsotni 2. gadsimtā p.m.ē., jo sevišķi pie Seleikidu dinastijas piederošā ķēniņa Antioha IV Epifāna valdīšanas laikā, kad Jeruzaleme pārvērtās gandrīz vai par pilnīgi grieķisku pilsētu. Pilsētā tika uzbūvēta arēna, kur kaili ebreju jaunieši nodarbojās ar sportu, bet publikas solos sēdēja garīdznieki ar augsto priesteri priekšgalā. Glābdamies no izsmiekla, ebreju jaunekļi pielāgoja sev mākslīgu priekš- ādiņu, lai skatītāji neredzētu, ka viņi ir apgraizīti. Bet virspriesteri Jazons un Menelājs, gribēdami izdabāt sīriešu Seleikidiem, piedāvājās jūdaismu pārveidot helē- niski sīriskā reliģijā.
Ortodoksālie jahvisma piekritēji tolaik neapšaubāmi bija mazākumā. Grūti pasakāms, kā tālāk veidotos Pa- lestīnas vēsture, ja Antiohs Epifāns nebūtu izdarījis liktenīgu kļūdu. Viņš bija grieķu mākslā, literatūrā un filozofijā iemīlējies valdnieks, bet vienlaikus arī ietiepīgs fantasts, kurš bija ieņēmis galvā, ka viņa ķēniņvalstij jākļūst par monolītas helēniskās kultūras zemi. Kad izcēlās karš ar Ēģipti un Jeruzalemē izveidojās ienaidniekam labvēlīgs ebreju iedzīvotāju nogrupējums, valdnieks nosprieda pie reizes sodīt nodevību un- sasniegt ilgi loloto politisko mērķi. Ieņēmis Jeruzalemi, viņš vis-, pirms sarīkoja asiņainu izrēķināšanos ar vietējiem iedzīvotājiem, bet pēc tam izdeva dekrētu, ar kuru aizliedza piekopt jūdaismu. Piedraudot ar nāves sodu, tika aizliegts ievērot sabatu, turēt mājās Bībeli un apgraizīt jaundzimušos" zēnus. Jeruzalemes templī tika uzstādīts Zevam veltīts altāris, upurēti vepri un sarīkoti Dionīsam veltīti svētki. Pēc dažu austrumzemju kultu parauga templī ieviesa pat rituālo prostitūciju.
Kā tas parasti mēdz būt, varmācīga un nelikumīga izrīkošanās arī šoreiz izraisīja varonīgu pretestību un līdz ar to vajāšanas. Oportūnisti un vienaldzīgi noskaņoti cilvēki pēkšņi kļuva par kvēliem patriotiem un jahvisma cīnītājiem. No Makabeju grāmatām mēs uzzinām par iedzīvotāju masveida bēgšanu uz Jūdejas klinšu apvidiem, par septiņu brāļu mocekļu gaitām, par to, ka tūkstoš cilvēku liela hasīdu grupa, kuru pārsteidza, sabatu svinot, nepretojās ķēniņa bendes kalpiem un ļāva sevi apkaut, jo gribēja palikt uzticīga bauslībai, kas aizliedza sabatā nesāt ieročus un veikt jebkuru roku darbu. Aicinājumu uz bruņotu cīņu deva priesteris Matatija (apt. 167.—166. g. p. m. ē.) ar saviem pieciem dēliem. Sacelšanās ar mainīgām sekmēm ilga vairāk* nekā trīsdesmit gadu, līdz tajā uzvarēja Jūdeja. Pēc uzvaras izveidojās jauna Jūdejas ķēniņu dinastija, ko sauca par Hamoneju jeb Makabeju dinastiju. Tā valdīja līdz m.ē. 37. gadam.
Piespiedu helenizācijas mēģinājumus Jūdejā noslīcināja asinīs, taču miers pastāvēja tikai ļoti īsu laiku. Vēstures paradokss bija tāds, ka jahvisma aizstāvja Ma- tatijas mantinieki nebija spējīgi pretoties no visām pusēm uzplūstošās helenizācijas burvībai. Viņu galmi drīz vien kļuva par grieķu kultūras centriem. No Idumejas nākušā Hēroda Lielā laikā šī parādība sasniedza visaugstāko kāpinājumu. Šo valdnieku parasti attēlo kā drūmu despotu un savu tuvinieku slepkavu, aizmirstot citus viņa pretrunīgās un interesantās personības aspektus. Viņš bija viens no dedzīgākajiem helēnisma entuziastiem, pats nevainojami runāja grieķiski un atklāti lepojās ar to, ka vairāk esot grieķis nekā ebrejs. Viņa galmā pastāvīgi uzturējās grieķu filozofi, rakstnieki un mākslinieki, kurus valdnieks visādi atbalstīja. Par naudu, kas bija izspiesta no Palestlnas tautas masām, Hērods Lielais uzcēla Antiohijā savu slaveno kolonnu ceļu un finansēja olimpiskās spēles. Gandrīz vai katrā lielākā savas valsts pilsētā viņš uzcēla ķeizara Augusta kultam veltītas svētnīcas, hipodromus, sporta zāles, amfiteātrus un publiskas pirtis. Cezarejā viņš organizēja gladiatoru cīņas, bet Jeruzalemē — kara ratu sacīkstes un plēsīgu zvēru cīņas.
Par viņa visizcilāko sasniegumu tomēr uzskatāma Jeruzalemes tempļa atjaunošana. Taču arī šajā ebrejiem vissvētākajā vietā ielauzās grieķu māksla, jo šī brīnišķīgā celtne ar saviem portikiem un korintiešu kolonnām bija grieķu arhitektūras triumfs. Turklāt Hērods templī bija licis izkārt Zeva emblēmu — zelta ērgli. Jāpiebilst, ka arī Hēroda Lielā pēcnācēji bija sparīgi helēnisma piekritēji.
