Isīdu dēvēja arī par dieva māti un jūras valdnieci. Attēlos tā aizvien bija redzama ar dēlēnu Horu klēpī, ar laipnu, domīgu un mātes mīlas apgarotu seju, ģērbusies greznās, krāšņās, ar zeltu, sudrabu un dārgakmeņiem rotātās drēbēs. Patiesībā tā nekad nav izzudusi no mūsu pasaules. Dabiskas pēctecības un vienkāršas vārda apmaiņas ceļā Isīdas attēli kļuva par melnajām madonnām ar Jēzus bērnu klēpī, jo tas, kas viņā bija reizē pārlaicīgs un dziļi cilvēcisks, nevarēja izgaist.
Visvēlāk Itālijā nostiprinājās persiešu mitraisms. Helēniskajā pasaulē tas nekad nebija varējis īsti iesakņoties, bet no Austrumiem tiešā ceļā pārcēlās uz Romu, tomēr mēs nevaram klusēdami paiet šim kultam garām, jo tas piederēja pie plašās atpestīšanas mistēriju saimes, kas uzskatāmas par kristietības savdabīgu šūpuli. Mitra- isma misionāri bjja romiešu leģionāri, Austrumos sagūstīti vergi, no Āzijas ieradušies tirgotāji, kā arī tirdzniecības kuģu matroži. īsā laikā mitraisms guva daudz piekritēju patriciešu un impērijas augstu ierēdņu vidū, līdz beidzot tam pievērsās arī paši valdnieki. 2. gadsimta beigās par mitraisma piekritēju kļuva Domiciāns, bet 4. gadsimta sākumā tas jau pārvērtās par valsts reliģiju. Pat kristietības aizbildnis Konstantīns Lielais bija uzaudzis mitraisma reliģijas garā un kaut arī vēlāk atsacījās no šī kulta, tomēr nekļuva par kristieti šā vārdā ciešā nozīmē, jo kristīšanas sakramentu viņš pieņēma tikai uz nāves gultas.
Neskaitāmas svētnīcu drupas un Mitras tēlu lauskas, kas arheoloģiskajos izrakumos atrastas Romā, it īpaši tajā vietā, kur tagad stāv svētā Pētera bazilika, Londonā, Dona\^as un Reinas krastos, Sahāras tuksneša ziemeļu nomalē un Ibērijas kalnu ielejās, sniedz mums ieskatu, cik plaši bija izplatījies Mitras kults. Kādu brīdi likās,; ka tas ņems virsroku pār saviem sāncenšiem un kļūs par impērijās galveno reliģiju. Renāns pareizi aizrāda: «Ja kristietība kaut kādas nāvīgas kaites dēļ būtu aizkavējusies savā attīstībā, tad pasaule būtu kļuvusi par Mitras pasauli.»
īsā definīcijā grūti pasacīt, kas bija mitraisma spēks un vājums. Par mitraisma fenomenālo panākumu galveno avotu varētu uzskatīt to, ka šī reliģija kaut kādā mērā apmierināja cilvēku ilgas pēc taisnības un iekšējas skaidrības. Augstākā dieva sūtnis Mitra bija tipisks dievišķīgs pestītājs, kurš nācis pasaulē, lai norādītu cilvēkiem ceļu cīņā ar ļaunuma un tumsas spēkiem. Izpildījis savu misiju, Mitra ar saviem piekritējiem apsēdās, lai iebaudītu pēdējo vakarēdienu, bet pēc tam paceltos debesīs.
Mitraisms cēlies no persiešu duālisma, pēc kura pasaule ir nemitīgu cīņu arēna starp Arimanu un Ormuzdu, kas iemieso ļauno un labo, turklāt šī cīņa risinās arī pašu cilvēku sirdīs un prātos. Sakarā ar mitraisma esha- toloģiju vajadzēja pienākt pasaules galam, kad labie cilvēki iemantos ne tikai dvēseles, bet arī miesas nemirstību, turpretim grēciniekus sagaidīs mūžīgas mokas Ari- mana pekles ugunīs.
Mitraisma liturģija bija sarežģīta, nogurdinoša un zināmā mērā pat atbaidoša. Ticībā jaunuzņemamos ievietoja kambarī zem altāra grīdas, lai uz viņiem notecētu kaujamā vērša asinis. Tāpat viņiem vajadzēja iziet septiņas iesvētīšanas pakāpes, kuras simbolizēja dvēseles iziešanu cauri septiņām debesīm līdz visaugstākajam svētlaimīgo mājoklim. Šā kulta īpatnēja pazīme bija tā, ka tajā varēja uzņemt tikai vīriešus. Un tieši šis sieviešu atstumšanas fakts, kā arī rituālo ceremoniju formālistika ar saviem daļēji barbariskajiem atavismiem, starp citu, bija viens no mitraisma sakāves un kristietības uzvaras cēloņiem.
Bet, tā kā mitraisms pieci simti gadu ilgajā pastāvēšanas laikā tik viegli izplatījās, tad arī tam vajadzēja būt noteiktiem cēloņiem. Likdams saviem piekritējiem cīnīties pret ļaunumu ne tikai ārējā pasaulē, bet arī pašiem sevī, savā iedabā, mitraisms cilvēkiem piešķīra grēka atskārsmes apziņu un reizē deva cerību uz grēku izpirkšanu, kā atbrīvojot savu sirdsapziņu, tā arī nemitīgi pūloties pilnveidot apkārtējo pasauli. Tātad mitraisms nenoliedzami bija reliģija ar augstām ētiskām vērtībām, lai gan tas nespēja līdzināties stoicisma vai kristietības padziļinātajiem ētiskajiem principiem. Mitraisms, piemēram, sludināja brālību starp ticības biedriem, dibinoties uz to, ka tie visi ir viena dievišķīga tēva bērni, tomēr šī atziņa vēl neizauga līdz universāiistiski izprastai tuvāko mīlestības cēlajai idejai.
Vairākos aspektos mitraisms bija apbrīnojami līdzīgs kristietībai. Atcerēdamies Mitras pēdējo vakarēdienu pirms viņa pacelšanās debesīs, ticīgie sēdās pie kopīga sakrāla azaida, kura laikā priesteris, skaitīdams atbilstošu rituālu formulu, svētīja maizi un ar ūdeni atšķaidītu vīnu. Viens no galvenajiem jaunuzņemšanas rituāla elementiem bija tāpat kristīšana ar ūdeni, kā arī simboliski nospēlēta drāma par nāvi un augšāmcelšanos jaunai dzīvei. Pat priesteru amata tērps atgādināja mūsdienu Romas katoļu baznīcas garīdznieku tērpu.
