Lai gūtu «atpestīšanu», jaunatgrieztajam vajadzēja izturēt visai sarežģītus rituāla pārbaudījumus, kuri dibinājās uz noteiktām sakramentus atgādinošām maģiskām izdarībām. Tā, piemēram, pienācēju jaunajā ticībā kristīja ar ūdeni vai, kā mitraismā, ar upurēta vērša asinīm. Tajā pašā kultā jaunuzņemtajam vajadzēja ēst sakrālu maizi un dzert ar ūdeni atšķaidītu vīnu. Šādā veidā no viņa dvēseles tikusi noskalota visa nešķīstība un tā pamodināta jaunai dzīvei, lai iemantotu garīgu, ekstātisku vienotību ar dievišķīgo pestītāju.
Reliģiskās mistērijas laika tecējumā pārņēma gandrīz vai visu Romas impēriju. Savu popularitāti tās iemantoja ne tikai ar noslēpumainību un burvestīgu valdzinājumu, bet arī tāpēc, ka tās ideāli atbilda to vētraino laiku prasībām, paceļot cilvēku pāri ikdienas raizēm un pat šķietami bezizejas stāvoklī iededzot viņa sirdī cerību dzirksti. Franču rakstnieks Š. Enšlēns savā grāmatā «Reliģiju izcelsme» šajā sakarā raksta: «Pagānu mistērijas aizkustināja ticīgo sirdis: dievi cieta, mira, pēc tam cēlās augšā (šis uzskaitījums atgādina Nīcejas koncilā pieņemto kristiešu ticības apliecinājumu). Cietēji ļaudis — vergi, nabagie un beztiesīgas sievietes — šāda maģiskā rituālā atrada veldzi, mieru un stiprinājumu.»
Šie dievi, ar kuriem mistēriju dalībnieki jutās mistiski vienoti, bija cilvēkiem tuvāki nekā mūžam jaunie,
dzīves priekā starojošie Olimpa dievi. Mistēriju dievi cieta un mira tāpat kā viņu piekritēji, bet to uzvara pār nāvi reizē bija arī nemirstības solījums visiem. Sāpes un izmisums, gaidas un līksma pacilātība — šīs jūtas vienoja dievus un cilvēkus tuvā, sakrālā savstarpējā sapratnē.
Fenomenālajai, valdzinošajai Austrumu mistēriju pievilcībai pretoties nespēja pat Itālija — tāpat kā agrāk tā nebija spējusi atvairīt helēnisma penetrāciju. Jau 3. gadsimta p. m. ē. beigās romieši sāka. godāt Frīģijas dievieti Ķibeli ar «Magna mater» («Dižā māte») nosaukumu, kā arī tās vīru Atiju. 205. gadā p. m. ē., ļaudīm gavilējot, dziedot un kvēpinot smaržas, Romā svinīgi atveda «melno akmeni», kurš, pēc ticējumiem, bija dievietes mājoklis. Viņai un «svētajam akmenim» par godu Palatīna pakalnā tika uzcelta speciāla svētnīca.
Ķeizars Klaudijs (41.—54.) gribēja pacelt Ķibeles un Atija kultu valsts reliģijas rangā. To gan neizdevās panākt, taču pats šis mēģinājums liecināja, cik spēcīga ietekme Itālijā bija Austrumu reliģiskajām idejām.
Lielākus panākumus Itālijas sabiedrībā guva Isīda. Jau 2. gadsimtā p. m. ē. šīs ēģiptiešu dievietes un viņas vīra, mirstošā un atkal augšāmcēlušās dieva Osīrija kults parādījās Sicīlijā, Kampānijā un beidzot arī pašā Romā. Šā triumfa gājiena arheoloģiska liecība ir slavenie sienu gleznojumi, kas atrasti kādā no atraktajām Pompejas vasarnīcām.
Romas senāts pret Isīdas piekritējiem uzsāka nesaudzīgu cīņu, dodams rīkojumu nopostīt tās svētnīcu un uzstādītās statujas. Mūsu ēras 19. gadā Tibērijs sāka pat nikni vajāt tos, kuri negribēja atteikties no jaunās ticības. Taču viss bija veltīgi. Tibērija pēcnācēji Kaligula, Klaudijs un Nerons, kā arī ķeizari no Flāviju, Antonīnu un Severu dinastijām, pakļaudamies sabiedrības plašo masu noskaņojumam, pašā Romas centrā uzcēla Isīdai svētnīcu un uzstādīja dievietes statujas.
Mūsu ēras sākumā, tātad kristietības rītausmā, ēģiptiešu dieviete garīgi valdīja plašā impērijas teritorijā no Sahāras līdz Britānijai un no Ibērijas kalniem līdz Donavas grīvai. Tās kults ilga vairāk nekā piecus gadsimtus. No kāda hronista ieraksta zinām, ka procesija par godu Isīdai notikusi Romā vēl 391. gadā. Vēl vairāk — pat 5. gadsimta beigās Aleksandrijas akadēmijas
profesori un studenti publiski demonstrējuši savu uzticību un pieķeršanos pagānu dievietei, lai gan pilsētā tajā laikā jau valdīja kristietība un bīskapi, kuru rokās bija visa vara.
Uz ko dibinājās pievilcības spēks, kas īsīdai jāva piesaistīt nepārskatāmas, etniski svešas tautas masas un, par spīti vajāšanām un citiem šķēršļiem, tik ilgi noturēt tās savā varā? Grieķu rakstnieks Efesas Ksenofonts (dzīvoja 1. gadsimta p. m. ē. beigās un m. ē. 1. gadsimta sākumā) kādā no saviem stāstiem attēlo Isīdu kā visas pasaules tikumisko sieviešu aizbildni. Ksenofonts šeit tuvu piekļuvis jautājuma būtībai, jo patiesi sievietes Isīdu uzskatīja par savu aizgādni, savu dievieti, ar kuru varēja dalīties visslēptākajās bēdās un priekos. Neviena no Olimpa dievietēm neiedvesa tādu personisku uzticēšanos. Vienīgi Isīda pievērsa savu žēlsirdīgo vaigu pazemotajām sievietēm, bet sievietes sabiedriskās domas veidošanā allaž bijušas vislielākais spēks. Tas tomēr nenozīmē, ka Isīdu nebūtu godinājuši arī vīrieši. Viņu acīs tā bija uzticīgas laulātas draudzenes, pašaizliedzīgas mātes, tiklas, labsirdīgas, visas pārestības piedodošas sievietes iemiesojums.
