Raksturīgu sīkumu par Marku mēs uzzinām no «Apustuļu darbiem». Tur sacīts, ka viņš bijis tuvs radinieks Barnabam — tam pašam Kipras «helēnistam», kurš kopā ar apustuli Pāvilu vairākkārt devās misijas ceļojumos. Droši vien šīs radniecības dēļ Marks viņus pavadīja arī braucienā uz Kipru un Mazāziju. Šis ceļojums tomēr beidzās ar nepatīkamu starpgadījumu Pergē. Pamfilijas novadā Marks saķildojās ar Pāvilu, pēkšņi pārtrauca ceļojumu un atgriezās Jeruzalemē. Tā viņi arī neķad vairs neizlīga. Kad Antiohijā radās jauna misijas ceļojuma plāns un Barnaba atkal gribēja ņemt līdzi Marku, Pāvils, atcerēdamies nepatīkamo notikumu Pamfilijā, tam nepiekrita. Vārdu apmaiņā, viens uz otru apvainojušies, kādreizējie kopējo misijas braucienu biedri nolēma šķirties un rīkoties katrs atsevišķi. Pāvils devās ceļā ar kādu citu, bet. Barnaba kopā ar Marku aizbrauca uz savām mājām Kiprā. Pēc šī jūras brauciena Barnaba pagaist aizmirstības miglā, jo viss, kas kopš šīs reizes par viņu stāstīts, pieskaitāms jau teiksmām.
Marka mātes Marijas mājā droši vien bija iegriezies arī Pēteris. No «Apustuļu darbiem» (12:12—17) skaidri redzams, ka Pēteris tur bijis gaidīts ciemiņš. Kad 41.— 44. gadā Agripas valdīšanas laikā viņš ticis apcietināts, bet vēlāk eņģelis viņu atbrīvojis, Pēteris tūlīt devies uz Marijas māju. Tur viņu sagaidījuši ar atplestām rokām un no visas sirds priecādamies.
Pēc vairāk nekā desmit gadiem, Nerona valdīšanas laikā (54.—68.), Pēteris un Marks atkal satikušies Romā, kur toreiz pastāvējusi jau prāva ebreju un Kristus piekritēju kolonija. Viņi, protams, viegli atjaunojuši veco pazīšanos no Jeruzalemes laikiem. Tā kā Pēteris pratis tikai aramiešu valodu, Marks, labi pārvaldīdams grieķu un latīņu valodu, piedāvājies viņam būt par sekretāru un tulku. Šajā kopdarbā tad arī radies evaņģēlijs, kuru Marks uzrakstījis jau pēc Pētera nāves.
Cik daudz šajos nostāstos patiesības un kāds ir zinātnes viedoklis? Vai. patiesi Marks ir evaņģēlija autors? Balstoties uz materiāliem, kādi šobrīd ir zinātnes rīcībā, nav iespējams noteikti ne apgalvot, ne arī noliegt, ka Marks būtu viņam piedēvētā evaņģēlija autors. Tiesa, Pēteris pirmajā vēstulē dēvē Marku par savu dēlu, un no tās satura izriet, ka viņi vienā laikā uzturējušies Romā (Apustuļa Pētera 1. vēstule, 5:13), tikai nelaime tā, ka pētnieki apšauba šās vēstules autentiskumu.
Romas katoļu baznīcas tradīcija apgalvo, ka Marka evaņģēlijs radies Romā. Ņemot vērā t. s. tekstoloģiskos kritērijus, varam tam piekrist. Kādi ir šie kritēriji? Vispirms vērīgs lasītājs bez grūtībām pamanīs, ka šis evaņģēlijs domāts galvenokārt jaunatgrieztajiem no pagānu vidus, bet ne ebreju kristiešiem. Par to, starp citu, liecina fakts, ka evaņģēlija tekstā iespraustie vārdi aramiešu valodā aizvien tiek pārtulkoti grieķiski, turklāt, pieminot ar jūdaismu saistītās paražas un rituālus, autors uzskata par nepieciešamu tos izskaidrot, kas, protams, nebūtu bijis vajadzīgs, ja viņa lasītāji būtu tikai ebreju cilmes kristieši. Uz latīņu vidi, tātad Romu, norāda arī diezgan daudzie latīnismi un tipiski romisku izdarību apraksti. Uzkrīt arī tas, ka autors daudz retāk nekā citi evaņģēlisti atsaucas uz Mozus likumiem un Bībeles pravietojumiem. Acīmredzot viņš apzinājies, ka šāda veida argumenti nebūs pārliecinoši cilvēkiem, kuri auguši helēnisma un Romas tradīciju garā un kuriem Vecā derība vispār nav bijusi pazīstama.
Kā jau mēs teicām, nav nekādu datu, kuri ļautu apstiprināt vai noliegt, ka pārrunājamā evaņģēlija autors būtu Jānis Marks. Daudz svarīgāks tomēr ir jautājums, vai autors neatkarīgi no tā, kādā vārdā viņš sauktos, pa- tieši ir bijis Pētera sekretārs un vai evaņģēlijā viņš precīzi izklāstījis Pētera domas un mācību. Baznīcas tradīcija — atkārtojam — par šīs versijas pareizību ir tik pārliecināta, ka reizēm pat runā un raksta par Pētera evaņģēliju.
