Marka evaņģēlijā Jēzus ir mesija, bet mācekļiem, neraugoties uz pierādījumiem par viņa pārdabiskajām spējām, tas nav zināms. Un nav zināms tāpēc, ka Jēzus viņiem nebija atklājies kā mesija. Sādi izgaismodams notikumus, evaņģelija autors nonāk diezgan paradoksālā situācijā. Viņš lasītājam nevarēja izklāstīt savu doktrīnu, neatklājis to_, kas Jēzus mācekļiem bija palicis noslēpums. Tādejādi evaņģēlija autors un mēs, lasītāji, zinām par Jezu vairak nekā viņa vistuvākie mācekļi. Līdz ar to mācekļu raksturojums nav iznācis diezcik glaimojošs. Sajā versijā viņi parādās_ kā neattīstīti, mazdūšīgi ļautiņi, kuri vispār nav pacēlušies līdz uzdevumiem, kādi tos gaida nākotnē.
Liekas, ir pilnīgi izslēgts, ka tik kritisku spriedumu par apustuļu lomu Jēzus dzīvē un jo sevišķi ciešanu dienās_ savam sekretāram būtu iedvesis Pēteris. Drīzāk jādomā, ka šādā vērtējumā atbalsojušās nesaskaņas, kādas tajā laikā pastāvēja starp pāvilisma piekritējiem, no vienas, un tradicionālās, ar jūdaismu saistītās kristietības pārstāvjiem, no otras puses, starp Pāvila mācību un uzskatiem, ko pauda apustuļu tiešie mantinieki. Protams, šodien mums vairs nav iespējams noskaidrot, vai šī versija par apustuļu lomu bija tendencioza, vai arī tā atbilda patiesībai.
Bībeles pētnieku argumenti, kurus mēs šeit izklāstām ļoti saīsinātā veidā, ļauj izdarīt šādus secinājumus:
1) pat ja Marks ir bijis Pētera sekretārs, viņš tomēr nevarēja uzrakstīt evaņģēliju, kurš viņam tiek piedēvēts;
2) īstais evaņģēlija autors mums nav zināms; 3) aptuveni 2. gadsimtā par anonīmā evaņģēlija autoru sāka uzskatīt Marku, dibinoties uz to, ka tas radies Romā, tātad tajā pašā pilsētā, kur pēc tradīcijas esot uzturējies Pēteris un izklāstījis savus uzskatus sekretāram, kura vārds bijis Marks. Bija neizbēgami, ka divi fakti, un proti, evaņģēlija uzrakstīšana Romā un Pētera uzturēšanās tur kopā ar savu sekretāru, tika loģiski sasaistīti; 4) mums jau zināms, ka Marka evaņģēlijs ir kompilācija, kas balstās uz dažādiem avotiem, tāpēc nav izslēgts, ka tur ietilpināti arī tādi teksti, kuri tradicionāli tiek piedēvēti tieši Pēterim un mūsu rokās nonākuši ar Marka starpniecību. Noslēgumā tomēr jāpiezīmē, ka šo secinājumu vērtība ir relatīva, jo — kā mēs vēlāk redzēsim — daudzi zinātnieki Pētera uzturēšanos Romā uzskata par leģendu.
Marka evaņģēlijā pilnīgi noklusēta Jēzus piedzimšana, kā arī ar to saistītās pārdabiskās parādības, par kurām tik aizraujoši stāsta Matejs, bet jo sevišķi Lūka. Tas pierāda, ka šī krāsās dzirkstošā tipiskā tautas teiksma» radusies vēlāk, bet tajā laikā, kad iedomātais Marks rakstīja savu teoloģisko traktātu, Romā vēl nav bijusi pazīstama. Ir grūti iedomāties, ka Marks to neizmantotu, ja vien tā viņam būtu bijusi zināma. Tā kā visas viņa pūles bija veltītas Jēzus dievišķīguma pierādīšanai, tad Markam nebūtu bijis grūti saskatīt, cik ļoti noderīgi šādam nolūkam ir līdzīgi nostāsti. Viņš taču uzskaita veselus divdesmit Jēzus brīnumdarbus, kuru atbalsis bija plaši izskanējušas visā Galilejā un Jūdejā.
Marka evaņģēlijs nav uzrakstīts ar ievingrinātu literāta roku. Tā valoda ir vienkārša, nenogludināta, vietumis pat neizkopta un raupja, bfet nabadzīgais grieķu vārdu krājums liecina par autora ne visai augsto izglītību. Tāpat darba kompozīcija kopumā vērtējama negatīvi. Vēstījuma struktūra ir tik saraustīta un vaļīga, ka tas viss drīzāk atgādina savstarpēji nesaistītu epizožu savirknē jumu.
Atsevišķu notikumu hronoloģiskā secība iezīmēta visai mehāniski ar tādiem apzīmējumiem kā «pēc tam» vai «tad notika, ka . . .». Dažu notikumu apraksti ieskicēti pavirši un nepārdomāti. Tā, piemēram, lasīdami nostāstu par Jaira meitiņas pamodināšanu no miroņiem, mēs tikai pašās beigās uzzinām, ka runa ir par divpadsmit gadus vecu bērnu, jo autors tikai it kā pēdējā brīdī atcerējies šo svarīgo faktu un tad arī vienkārši piekabinājis to savam stāstījumam. Bet pavisam citāds izskatās šā paša notikuma literārais pasniegums Lūkas evaņģēlijā!
Kompozicionālās koncepcijas trūkuma dēļ materiāla izkārtojumā jūtams drastisks nesamērīgums, jo gandrīz vesela trešdaļa stāstījuma veltīta notikumiem, kas risinājušies pēdējā nedēļā pirms Jēzus nāves.
Taču, neraugoties uz to, Marka evaņģēlijs salīdzinājumā ar visiem pārējiem atstāj visdziļāko iespaidu. Šajā lakoniskajā, skarbajā un vienkāršajā stilā rakstījis kvēlas un dziļas ticības iedvesmots cilvēks. Ar skopiem izteiksmes līdzekļiem viņš spējis paust sāpes, cildinājumu, bērnišķīgu prieku un izbrīnu par Jēzus brīnumdarbiem, kuri evaņģēlistam šķituši viņa dievišķīgumam vispārliecinošākais pierādījums. Turklāt autoram piemīt dzīva iztēlē, un viss, ko viņš apraksta, pulsē ar patiesu dzīves speķuAr vārdu sakot, tas ir savdabīgs un talantīgs stāstītājs, kurš dziļi tic visam aprakstītajam.
