Marka evaņģēlijs ir īsākais no Jaunās derības evaņģēlijiem. Jēzus dzīve no kristīšanās līdz krusta nāvei un augšāmcelšanās brīdim sniegta itin kā blīvā piesātinātībā, ar lieliem saīsinājumiem, un tā taisni galvu reibinošā tempā tiecas pretim dramatiskajam atrisinājumam. Sim straujajam darbības plūdumam piemīt kaut kas nereāls, taču, no otras puses, tas izceļ šo notikumu satricinošo dramatiskumu, sacildinātību un visaptverošo simboliku. Tāpēc Marka evaņģēlijs allaž ir bijis un paliek augstākā mērā valdzinošs sacerējums.
Par Jaunās derības trešā evaņģēlija autoru mums ir daudz vairāk konkrētu ziņu nekā par pārējiem evaņģēlistiem. Pēc visa spriežot, viņš bijis Antiohijas grieķu tautības iedzīvotājs, kurš tāpat kā daudzi citi viņa tautas brāļi, pārgājis kristiešu ticībā. Viņa vārds bija Lu- kioss, taču kristieši viņu iedēvēja par Lūku. Daži vēsturnieki domā, ka Lūka bijis vergs, kuram kāda turīga an- tiohiešu ģimene dāvājusi brīvību. Pēc nodarbošanās Lūka bijis ārsts, taču, kā apgalvo tradīcija, aizrāvies arī ar glezniecību un labi piepratis tieslietas. Antiohija tolaik bija viens no svarīgākajiem grieķu kultūras un helēnisko kultu centriem. Šajā lielajā un spožajā pilsētā radās viena no svarīgākajām jaunās ticības draudzēm, kas kristietības izveidošanā spēlēja svarīgu lomu. Grieķu kultūras garā audzinātais un izglītotais Lūka, pāriedams jaunajā ticībā, kļuva par dedzīgu un dziļi pārliecinātu tās piekritēju, jo jūtīgi uztverdams visu, kas kristietībā bija cilvēciski patiess, dzejisks un teiksmaini brīnišķīgs.
Antiohijā bieži uzturējies arī Pāvils. Lūkam tūlīt iepatikās šis neizskatīgais Tarsas ebrejs, kurš prata pārsteigt un valdzināt ar savu kvēlo, dedzīgas aizrautības apga-
roto prātu. Lūka piedalījās daudzos Pāvila misijas ceļojumos, un, kad viņš ķērās pie spalvas, drīz vien kļuva redzams, cik dziļa ir drauga idejiskā ietekme. Tā izpaudās tik spilgti, ka daži baznīcas rakstnieki, piemēram, Irenejs un Jānis Zeltamute, Jaunās derības trešo evaņģēliju nešaubīdamies piedēvēja Pāvilam. Kā zināms, Lūka uzrakstījis arī «Apustuļu darbus», kas veltīti galvenokārt Pāvilam un agrīnās kristietības vēsturei.
Vairāki Bībeles zinātnieki izteikuši šaubas, vai patiesi Lūka būtu uzskatāms par evaņģēlija autoru, starp citu, dibinādamies uz to, ka, viņuprāt, tas radies tikai 2. gadsimta sākumā. Šāds līdz galējībai novests ekstremāls uzskats tomēr neapstiprinājās, un tāpēc mēs tuvāk ar to nenodarbosimies. Kā tad būtu datējams trešais evaņģēlijs? Tā kā 21. nodaļā pieminēta Jeruzalemes izpostīšana, tad tas nevarētu būt sarakstīts pirms 70. gada. Bet kad īsti pēc šīs liktenīgās katastrofas? Šoreiz mums iespējams uz šādu jautājumu dot diezgan noteiktu atbildi. Evaņģēlija tekstā sastopami norādījumi, kas neapšaubāmi attiecas uz kristiešu vajāšanām ķeizara Domiciāna valdīšanas laikā. No otras puses, uzkrītošs ir tas fakts, ka evaņģēlijā nekur nav pieminētas apustuļa Pāvila vēstules, lai gan sākumā runa ir par avotiem, kas satur Jēzus dzīves aprakstus. Domiciāns valdījis no 81, līdz 96. gadam, bet Pāvila vēstules, kā tas mums jau zināms, uz ilgāku laiku nokļuva aizmirstībā un no jauna atkal parādījās tikai 95. gadā. Tātad secinājums ir skaidrs: trešajam evaņģēlijam vajadzēja rasties ne vēlāk kā 95. gadā. Evaņģēlija autoram Lūkam tajā laikā jau vajadzēja būt krietni gados.
Lai saprastu Lūku, jāņem vērā, kādu mērķi viņš sev bija nospraudis, rakstot evaņģēliju. Tas bija laiks, kad kristietību Romas impērijā uzskatīja par noziegumu, jo kristieši atteicās izrādīt dievišķīgu godu ķeizaram, kā to prasīja Romas likumi. Taču vajāšanām, izņemot Nerona asiņainos ekscesus, parasti bija gadījuma raksturs. Tās pastiprinājās tikai Domiciāna valdīšanas laikā. Kristiešus izsūtīja uz tālām nomalēm un konfiscēja viņu mantu. Lūka uzņēmās grūtu uzdevumu — pierādīt, ka kristieši nav valsts ienaidnieki, un šajā nolūkā viņš citu pierādījumu vidū min faktu, it kā jau Pilāts būtu nonācis pie atziņas, ka Jēzus ir nevainīgs un impērijai nekaitīgs cilvēks. Un, ja jautājumā par Jēzus lomu arī pastāv, kādas domstarpības, tad, viņaprāt, pie tā vainojami ebreji, kuri Jēzu kā vienkāršu noziedznieku notiesājuši uz krusta nāvi.
Atbilstoši šim apoloģētiskajam nolūkam Lūka tad nu nri izklāsta Jēzus mācību un darbību. Kristietība viņa versijā nav hermētiska ebreju sekta, bet tai ir universāls raksturs. Jēzus ir dziednieks un sludinātājs, kurš mīl visu cilvēku cilti, atvieglina tās ciešanas un izpērk tās sākotnējo grēku. Lai pasvītrotu Jēzus universālo lomu, Lūka viņa ģenealoģiju atvedina no visas cilvēces pirm- tēva Ādama, bet ne tikai no Ābrahāma, kā to dara Matejs. Simeans, ieraudzījis Jēzus bērnu Jeruzalemes templī, sveic viņu kā glābēju, kurš pestīšanu «sataisījis visiem ļaudīm» (2:31). Šauro ebrejisko partikulārismu gan bija nosodījis jau Jānis Kristītājs, bet Jēzus divkārt pasvītrojis, ka viņš nācis ciest un no miroņiem augšāmcelties par svētību visām tautām (13:29; 24:47).
