Minētais biogrāfiskais citāts, pēc angļu zinātnieka drosmīgās hipotēzes, varēja izraisīt vai nu Lūkā pašā, vai viņa darīja pārrakstītājā domas, ka arī Jēzum pienāktos būt tādam pašam brīnumbērnam, kurš visus pārsteidz ar savām zināšanām un gudrību. Šī ticība bijusi tik stipra, ka autors vai arī pārrakstītājs nav redzējis nekā nosodāma tādā rīcībā, ja Flāvija atmiņas attiecinātu uz Jēzus biogrāfiju, tādā kārtā aizpildot uzkrītošu robu mūsu zināšanās par viņa laicīgo dzīvi.
Ja tas tiešām tā noticis, tad mums darīšana ar tipisku beletrizāciju. Flāvija sausā informācija šādā gadījumā ierosinājusi Lūku sacerēt dzīvu, dramatisma pilnu ainu, kuras darbība risinās un Jeruzalemes tempļa reāliju fona. Motīvs par Jēzus sastapšanos ar saviem vecākiem tad būtu evaņģēlija autora brīva izdoma, kurai šajā epizodē tomēr ir noteikta jēga, jo tā piešķir visam notikumam dziļāku doktrinālu nozīmi.
Tomēr jāatzīmē, ka tā būtu visai savdabīga beletri- zācija. To diktētu ne tik daudz literāta tieksme padižoties ar intriģējošu fabulu, cik dziļa pārliecība, ka šādā veidā no aizmirstības tiek paglābta patiesi notikusi Jēzus
dzīves epizode. Ticība šādas rekonstrukcijas mērķtiecībai šodien mums var likties dīvaina. Taču kristietības agrīnajā periodā tādu paņēmienu visnotaļ lietoja, tikai ar to atšķirību, ka avots, no kura smēlās iedvesmu līdzīga veida rekonstrukcijām, bija — kā mēs to vēlāk redzēsim — galvenokārt Vecā derība.
Pēc Skonfīlda domām, Jozefs Flāvijs iedvesis Lūkam arī vēl citas idejas. Tā, piemēram, Sīrijas vietvalža Kvi- rīnija rīkotā tautas skaitīšana, ko nepiemin neviens cits evaņģēlists, arī aizgūta no Flāvija. Lūka šo apstākli izmantojis, lai motivētu Marijas un Jāzepa ierašanos Bet- lēmē. Tāda izcelsme ir lakoniskajai piezīmei par ga- liliešiern, «kuru asinis Pilāts bija sajaucis ar viņu upuriem» (Lūkas ev., 13:1). Tā jēga būtu nesaprotama, ja «Jūdu senatnē» nebūtu lasāms par nežēlīgi apspiestajiem nemieriem, kurus izraisīja tas, ka Pilāts Jeruzalemes jaunā akvedukta celšanai bija pievācis tempļa vērtslietas. Skonfīlds uzskaita vēl citas analoģijas. Šajā sakarā, noslēdzot šo visai konspektīvo ieskatu «ietekme- loģijas» jomā, minēsim kādu visai savdabīgu Roberta Greivsa novērojumu. Šis angļu pētnieks, kurš pazīstams ar savām oriģinālajām, lai gan reizēm visai pārdrošajām hipotēzēm, apgalvo, ka Lūka esot aizņēmies pat no Apu- lēja «Zelta ēzeļa jeb pārvērtībām vienpadsmit grāmatās» — šī tagad klasikā ieskaitītā sadzīves romāna. Un patiesi, nav noliedzams, ka vienā gadījumā abu tekstu tematiskā sakritība ir acīm redzama.
Kā vienīgais no visiem evaņģēlistiem Lūka savā darbā pārstāsta diezgan mīklainu epizodi par diviem mācekļiem, kuri ceļā uz Emmausas pilsētiņu sastop no miroņiem augšāmcēlušos Jēzu (Lūkas ev., 24:13—32). Tur mēs starp citu lasām:
«Un redzi, divi no tiem gāja tai pašā dienā uz kādu pilsētiņu, tā bija sešdesmit stadiju no Jeruzalemes, vārdā Emmausa. Un tie sarunājās par visām tām lietām, kas bija notikušas. Un gadījās, kad tie tā savā starpā runāja un apspriedās, arī pats Jēzus tiem tuvojās un gāja ar viņiem. Bet viņu acis tapa turētas, ka tie viņu nepazina. Un viņš tiem sacīja: «Kādas tās runas, ko jūs runājat savā starpā uz ceļa?» Un viņi apstājās bēdu pilnām sirdīm. Tad viens, ar vārdu Kleops, atbildēja un viņam sacīja: «Vai tu viens esi tāds svešinieks Jeruzalemē, kas nezina, kas šinīs dienās tur noticis?» Un viņš tiem sacīja: «Kas tad?» Un tie viņam sacīja: «Tas ar Jezu no
«Zelta ēzelī» ir pārsteidzoši līdzīga epizode. Divi ceļinieki, mājup dodamies, aizrautīgi runā par kādu viņu apvidū notikušu brīnumu. Ceļā viņi sastop kādu svešinieku un uzzina, ka tam par šo notikumu nekas nav zināms. Atvadoties viens no vietējiem ceļavīriem saka: «Tu droši vien šeitan esi svešinieks, ka neko par šo brīnumu neesi dzirdējis?»
Roberta Greivsa tēze ir visai intriģējoša, taču viena iemesla dēļ tā nav bez iebildumiem pieņemama, un proti, kad Lūka rakstīja savu evaņģēliju, Apulējs vēl nebija nācis pasaulē, jo vēsturnieki noskaidrojuši, ka viņš dzimis ap 130. gadu. Tāpēc par tiešu aizguvumu nevar būt runas. -
Greivsa tēzes labā tomēr minamas divas citas iespējas. Varētu taču būt, ka šī epizode ir iespraudums, ko Lūkas tekstā Apulēja ietekmē izdarījis kāds no vēlākajiem redaktoriem vai pārrakstītājiem. Tāda izrīcība, kas tolaik bija visai parasta, mūsu gadījumā ir jo iespējamāka tāpēc, ka Lūkas evaņģēlijs ir kompilācija, kas sastādīta no visdažādākiem komponentiem un tālab viegli pakļaujas šāda veida izrīcībai. Bet kāpēc gan pārrakstītājam būtu vajadzējis izdarīt šādu dīvainu iestarpinājumu? Pietiek uzmanīgi pārlasīt šo fragmentu, lai saprastu tādas rīcības cēloņus. Šeit jaužama nepārprotama polemika ar ticības brāļiem, kuri nav gribējuši lāgā ticēt tam, ka Jēzus būtu augšāmcēlies no miroņiem (Lūkas ev., 24:25—28).
