Ceturtā evaņģēlija autoru itin nemaz neinteresē vēstures fakti. Viņa vienīgā cenšanās ir pierādīt Jēzus dievišķību, aizstāvēt šo viedokli pret mazticīgo uzbrukumiem, paust prieku par to, ka dievs caur savu dēlu dāvā cilvēcei mūžīgu dzīvošanu. Gala rezultātā Jēzum Jāņa evaņģēlijā maz kopīga ar vēsturi. Jāņa interpretācijā Jēzus ir drīzāk bezmiesīga, aiz mistikas noslēpumainā aizsega jaužama parādība, gandrīz vai iedomu tēls, kurš radīts tikai tāpēc, lai ar tā muti paustu noteiktas teoloģiskas doktrīnas.
Šā Jēzus šūpulis ir mistiski sapņojumi, ko pauda viņa piekritēji, piedēvēdami savam skolotājam dievišķīgas īpašības. Tāpēc arī .viņu Jēzus, runādams par sevi, izsakās mīklainās, mistiski skanošās metaforās, kuru jēga grūti izprotama. Ceturtais evaņģēlijs mudžēt mudž no līdzīga veida pašapliecinājumiem. Šeit tikai daži piemēri: «es esmu pasaules gaisma»; «es esmu durvis, kas ved pie avīm»; «es esmu labais gans»; «es esmu īstais vīna koks»; «es esmu ceļš, patiesība un dzīvība» utt. Grūti iedomāties, ka vienkāršais Galilejas mazpilsētiņas namdaris, kuru ciešas saites vienoja ar tautas savdabīgo iztēli, būtu varējis pats sevi tā cildināt. Ir skaidrs, ka visus šos stilistiskos izskaistinājumus daiļrunības kvēlē sadomājuši seno kristiešu draudžu locekļi un diezgan nekautrīgi ielikuši Jēzus mutē, lai viņš parādītos dievišķīgā spozmē. Ceturtajā'evaņģēlijā konstatēti 120 līdzīgi deklaratīvi apgalvojumi, kas dod mums skaidru priekšstatu par to, cik izplatīti tie tolaik bijuši un kā tie lietoti bez jebkādas mēra izjūtas.
Tāda pati bijusi autora attieksme pret sava evaņģēlija fabulāro materiālu. Sinoptiķi Jēzus dzīves epizodes traktējuši kā patiesībā notikušus un atzīmēšanas cienīgus vēsturiskus faktus. Turpretim Jāņa evaņģēlijā tiem pavisam atšķirīgs uzdevums un tie ir tikai iegansts kādas teoloģiskas doktrīnas vai morāles priekšraksta paušanai, tātad līdzeklis mērķa sasniegšanai, bet nevis mērķis kā tāds. Vēl vairāk — rodas iespaids, ka atsevišķas epizodes sacerējis pats autors, lai ilustrētu savas tēzes un tādā veidā spēcīgāk iespaidotu lasītāju iztēli. Uz tādu pieņēmumu mūs paskubina fakts, ka līdzīgas epizodes sinoptiķiem nav zināmas. Bet no tā izriet secinājums, ka Jāņa evaņģēlijs nav vis vēsturisks vēstījums, bet brīvi sakopotas alegoriskas līdzības, kuras beidzas ar aforis- tisku pamācību un kopumā veido teoloģisku traktātu, kas formāli sniegts kā stāsts par Jēzus Kristus dzīvi, ciešanām un nāvi.
Alegorizācijas metodi Jānis lietojis, aprakstot Jēzus sarunu ar ebrejiem pēc tam, kad viņš no tempļa bija padzinis tirgoņus. Atbildot uz jautājumu, kādas viņam bijušas tiesības to darīt, Jēzus atbild: «Noplēsiet šo templi, un es to trijās dienās atkal uzcelšu.» Ebreji, tam neticēdami, Jēzum saka: «Četrdesmit sešus gadus šis templis ir taisīts, un tu to gribi uzcelt trijās dienās?» Tad vārdu ņem pats autors un paskaidro: «Bet viņš runāja par savas miesas templi. Kad nu viņš bija uzcēlies no miroņiem, viņa mācekļi atcerējās, ka viņš to bija sacījis, un sāka ticēt rakstiem un vārdam, ko Jēzus bija runājis.» Tātad mums šeit ir tipisks piemērs, kā burtiskais pareģojums par Jeruzalemes nopostīšanu tiek pārvērsts alegorijā, attiecinot to uz Jēzus augšāmcelšanos trešajā dienā pēc nāves pie krusta.
Vēl cits piemērs ir labi pazīstamā un mākslā daudz izmantotā epizode, kurā Jēzus pie Jēkaba akas sastopas ar sievieti no Samarijas. Sarunā ar viņu Jēzus, norādīdams uz akas ūdeni, visai daiļrunīgā stilā svinīgi deklarē: «Ikvienam, kas dzer no šā ūdens, atkal slāps. Bet, kas dzers no tā ūdens, ko es tam došu, tam ne mūžam vairs neslāps, bet ūdens, ko es tam došu, kļūs viņā par ūdens avotu, kas verd mūžīgai dzīvei.» Tā kā šī saruna notiek Samarijā, tad Jēzus pie reizes izšķir arī mūžseno strīdu ar samariešiem, kuri pielūdza Jahvi nevis Jeruzalemes templī, bet Gerazimas kalnā, un tāpēc ortodoksāli ebreji tos uzskatīja par nicināmiem ķeceriem. Šajā sakarā Jēzus, pareizāk sakot, Jānis, pauž diezgan revolucionāru un ebrejiem nepieņemamu uzskatu, ka svarīga ir nevis kulta vieta, bet gan tas, ka dievs tiek pielūgts «garā un patiesībā». Kā redzam, fabulārajam elementam šajā līdzībā ir otršķirīga nozīme, jo tas ir tikai fons, uz kura autors veido savu reliģisko doktrīnu ornamentus..
