Ir vēl kāds cits pieņēmums, kurš drošāk dokumentēts un līdz ar to var būt tuvāks patiesībai. Izrādās, ka Apulēja «Zelta ēzelis» ir cita grieķu prozaiķa, m. ē. 1. gadsimtā dzīvojušā Patrejas Lūcija stāsta pārstrādājums, bet pēdējais savukārt to aizguvis no Aristīda, kurš dzīvojis 1. gadsimtā p. m. ē. Lūkas evaņģēlija autors, būdams grieķu literāts un helēnists, abus šos rakstniekus droši vien labi pazinis, jo tolaik tie bijuši ārkārtīgi populāri. Viņu aprakstītās dēkas, kuras pārdzīvojts par ēzeli pārvērstais jauneklis, bijušas pazīstamas visās zemēs, kur vien saprata grieķu valodu.
Lasot, Marka, Mateja un Lūkas evaņģēlijus, bez sevišķām pūlēm pamanām tajos virkni analoģiju notikumu attēlojumā, Jēzus portretējumā, kā arī pašā vēstījuma stilā un frazeoloģijā. Tūlīt redzams, ka tos saista kāds kopīgs viedoklis aprakstīto notikumu skatījumā, ka tie dibinās uz informāciju, kas smelta no identigkiem vai vismaz ļoti līdzīgiem avotiem. Tas apstāklis, ka dažus šajos evaņģēlijos sniegtos Jēzus biogrāfijas faktus varēja identificēt un apkopot speciālās enciklopēdijās, t. s. konkordancēs, zinātniekus uzvedināja uz domām šiem trim evaņģēlijiem dot kopīgu nosaukumu, lai tādējādi pasvītrotu to radnieciskumu. Sādā kārtā Bībeles zinātnes nomenklatūrā parādījās termins «sinoptiskie evaņģēliji», bet to autorus apzīmēja ar kopējo vārdu «sinoptiķi», šos nosaukumus atvasinot no grieķu «sinopsis», kas sevī ietvēra jēdzienus «pārskats», «kopējs skatījums», «kopējs priekšstats».
Šeit tūlīt jāpiebilst, ka šādas sakritības nav uzskatāmas par drošām liecībām, ko neatkarīgi cits no cita par Jēzus dzīvi snieguši ticami liecinieki, jo, kā jau redzējām, ir noskaidrots, ka Matejs un Lūka pilnām riekšām smēlušies ziņas no Marka, gandrīz visu viņa evaņģēliju iekļaudami savējos. Tāpēc šīm sakritībām nav nekāda pierādījuma spēka. Jēdzienu «sinoptiskie evaņģēliji» šodien lieto citā nozīmē, un proti, lai pasvītrotu atšķirības, kādas pastāv starp šiem trim evaņģēlijiem un Jāņa evaņģēliju, kuru no iepriekšējiem atdala pilnīgi cita nostāja gan paša Jēzus, gan viņa misijas aprakstā.
Starp tiem nav saskaņas pat kailu biogrāfisku faktu izklāstā. Sinoptiķi apgalvo, ka Jēzus publiskā darbība ilgusi tikai vienu gadu, bet no Jāņa stāstījuma secināms, ka Jēzus savu mācību sludinājis trīs gadus. Pēc sinoptiķu stāstījuma iznāk, ka Jēzus darbojies galvenokārt Galilejā un Perejā, bet Jūdejā un Jeruzalemē ieradies tikai vienu reizi. Tas arī bijis viņa pēdējais ceļojums, jo beidziesar krusta nāvi. Bet Jāņa evaņģēlijā lasām, ka Jēzus vairākkārt no Gaftlejas ieradies Jeruzalemē. Tātad šādos svarīgos pamatjautājumos, kas skar dievinātā skolotāja dzīvi, jau tolaik kristiešu vidū pastāvējis grūti izskaidrojams juceklis.
Tādas pašas nesaskaņas pārsteidz notikumu hronoloģiskajā secībā. Pēc Jāņa evaņģēlija iznāk, ka Jēzus izdzinis no tempļa tirgoņus un naudas mijējus jau savas darbības sākumā, turpretim sinoptiķu evaņģēlijos tas notiek Jēzus dzīves pēdējā posmā, dažas dienas pirms viņa nāves. Pat kristietības doktrīnā tik svarīgs notikums kā pēdējais vakarēdiens nav datēts precīzi: sinoptiķiem tas sakrīt ar pashas svētkiem, bet Jāņa evaņģēlijā tas noticis šo svētku priekšvakarā. Atšķirība šeit varētu likties niecīga, taču, kā mēs vēlāk redzēsim, tai ir noteikta nozīme.
Tāpat Jāņa evaņģēlija Jēzus ir tik atšķirīgs no sinoptiķu Jēzus tēla, ka tiem nav gandrīz nekā kopēja. Atšķirības ir tik krasas un būtiskas, ka varam jautāt, kam tad galu galā ir taisnība. Ja patiesību runā Marks, Matejs un Lūka, tad taisnība nevar būt Jānim, un otrādi. Poļu zinātnieks Zigmunts Poņatovskis min divus statistiskus skaitļus, kuri diezgan uzskatāmi parāda, kāds šajā ziņā ir stāvoklis. Izrādās, ka Jāņa evaņģēlijā tikai 8% teksta saskan ar sinoptiķu evaņģēlijiem, turpretim 92% ir pilnīgi viņa personīgais ieguldījums stāstījumā par Jēzus dzīvi.
Sinoptiķu evaņģēlijos Jēzus tēls dziļi sakņojas sava laika dzīvē un tam piemīt visas dzīva cilvēka pazīmes. Tikai retumis un it kā negribot Jēzus runā pats par sevi un nekad kategoriski neapgalvo, ka viņš būtu mesija. Jēzus šajā ziņā ir tik atturīgs un noslēpumains, ka saviem mācekļiem, kad tie izsaka pārliecību, ka viņš ir dieva dēls, pavēl klusēt.
Taču pavisam citāds Jēzus ir Jāņa evaņģēlijā! Jau Jānis Kristītājs Jēzu atzīst par dieva dēlu, kuram viņš neesot cienīgs atraisīt kurpju siksnas. Ieraudzījis Jēzu nākam, viņš pasludina: «Redzi, tas ir dieva jērs, kas nes pasaules grēkus.» Viens no Jēzus pirmajiem mācekļiem, Nātānaēls, griežas pie viņa ar vārdiem: «Rabi, tu esi dieva dēls, tu esi Izraēla ķēniņš» (Jāņa ev., 1:49). Bet Jēzus ne mazākā mērā nenorobežojas no šādiem viņam atklāti piedēvētiem atribūtiem, kuri viņu paceļ pāri citiem mirstīgajiem. Uz katra soļa viņš pasvītro, ka ir dieva dēls, neatstādams nekādu šaubu par to, kurš un kāpēc viņu sūtījis zemes virsū.
