Tiesa, jau 16. gadsimtā atskanēja savrupa balss, kas šādu vērtējumu apšaubīja, taču visumā līdz 19. gadsimtam neviens šo liecību nopietni nav mēģinājis apstrīdēt. Šodien mums jau zināms, ka šī vienīgā no ebreju avotiem nākusī informācija par Jēzu ir interpolācija, vēlāks iespraudums, ko izdarījis kāds no kristiešu pārrakstītājiem. Kritiskie argumenti, kas atmasko šo viltojumu, ir tik neatspēkojami, ka pat nopietni katoļu Bībeles zinātnieki izteikušies pret šās liecības autentiskumu.
Patiesi, būtu brīnums, ja kāds vēl šodien gribētu ietiepīgi turēties pie kādreizējiem uzskatiem par Jozefa Flāvija tekstā iestarpināto vietu. Jozefs Flāvijs taču bija farizejs un ortodoksāls jūdaisma piekritējs, priesteru dzimtas loceklis un no mātes puses Makabeju pēcnācējs, bet mums grib iegalvot, ka viņš rakstījis šīs rindas, kurās teikts, ka Jēzus ir bijis mesija un varbūt pat dievs, kas ticis sists krustā, bet trešajā dienā augšāmcēlies. Kristiešu pārrakstītājs, kurš iespraudumu tādā veidā iestarpinājis Jozefa Flāvija tekstā, ir bijis lētticīgs cilvēks, bet ne mazāk lētticīgi bijuši tie, kas viņam noticēja.
Šodien mēs zinām pat to, kad aptuveni radies šis viltojums. Baznīcas rakstnieki Klēments, Minucijs, Tertuliāns un Teofils no Antiohijas labi pazina «Jūdu senatni», taču neviens no viņiem nav ne ar vienu vārdu ieminējies par šo kristiešiem tik svarīgo informāciju. Nav pamata domāt, ka viņi tā būtu rīkojušies aiz kaut kādiem nezināmiem apsvērumiem, tālab atliek tikai viens secinājums, un proti, ka vecākajos «Jūdu senatnes» eksemplāros šās informācijas vēl nav bijis. Tikai hronoloģiski vēlākais pirmās «Baznīcas vēstures» autors Eisebijs, kurš dzīvojis no 263. līdz 339. gadam, pirmo reizi citē šo «liecību» tagad mums labi zināmajā skanējumā. Tāpēc, loģiski spriežot, jāsecina, ka šo viltojumu izdarījis kāds pārrakstītājs 3. un 4, gadsimta mijā.
Interesantu materiālu diskusijai par «testimonium Fla- vianum» sniedz Origēns. Šis izcilais baznīcas rakstnieks dzīvoja no 185. līdz 254. gadam, tātad pirms Eisebija un pirms pārrunājamā iestarpinājuma par Jēzu «Jūdu senatnes» tekstā. No Origēna polemiskā traktāta «Pret Celšu», ar kuru mēs sīkāk iepazīsimies nākamajā nodaļā, izriet, ka viņa rīcībā esošajā «Jūdu senatnes» norakstā pieminēti Jānis Kristītājs un Jēkabs, toties, kas attiecas uz Jēzu, tad viņš acīmredzot zinājis kādu pavisam citu tekstu, uz kuru dibinoties Origēns pārmet Jozefam Flāvijam, ka tas nav atzinis Jēzu par mesiju.
Tātad runa ir par kādu piezīmi, kurā Jēzus novērtēts no neticīga cilvēka viedokļa. Tā kā Flāvija tekstos šāda piezīme nav atrodama, tad rodas jautājums, uz ko Origēns būtu varējis balstīt savu pārmetumu. Daži Bībeles zinātnieki ir pārliecināti, ka šis Origēnam zināmais sākotnējais teksts tad nu ari saturējis daudzināto «testimonium Flavianum», kuru vēlāk kāds kristiešu pārrakstītājs izrediģējis pēc sava prāta. Izdarīti pat mēģinājumi izdalīt šo šķietamo pirmtekstu, vienkārši svītrojot no «Flāvija liecības» pieņēmumu, ka Jēzus bijis dievs un praviešu pasludinātais mesija, kurš pēc nāves uzcēlies no miroņiem. Tādā veidā radītais vieda sludinātāja un ap- kārtklaiņojoša skolotāja portrets — un šādu cilvēku tolaik Palestīnā bijis ne mazums — varēja piederēt arī ortodoksāla jūdaisma piekritēja un priesteru dzimtas pēcnācēja Jozefa Flāvija spalvai. Šāds apraksts būtu varējis arī izraisīt Origēna pārmetumu, ka tā autors nav ticējis Jēzus dievišķīgajai iedabai.
Taču šai, uz pirmā aca uzmetiena visai pārliecinošajai hipotēzei ir būtiski trūkumi. Vispirms jau šaubas rada pats šķietamā sākotnēja teksta izdalījums no «Flāvija liecības». Atsevišķiem Bībeles zinātniekiem, neraugoties uz Jozefa Flāvija stila un valodas rūpīgām studijām, nav izdevies rekonstruēt vienādi skanošu tekstu. Viņu versijas ir tik atšķirīgas, ka apšaubāma ne tikai pati metode, bet arī tās teorētiskie principi. Ja jau, ņemot vērā mūsdienu filoloģijas sasniegumus, nav iespējams iegūt saskanīgus rezultātus, mums ir tiesības secināt, ka šādu Jozefa Flāvija rakstīto pirmtekstu vispār nekad neizdosies atrast.
Tomēr šī koncepcija tika galīgi atspēkota, analizējot kontekstu, kurā atrodama «Flāvija liecība». Izrādījās, ka rindkopas, starp kurām tas iesprausts, neapšaubāmi veido vienu stāstījuma pavedienu, kurā runa ir par nemieriem ebreju vidū un citām viņu likstām. «Flāvija liecība» ne no šā, ne no tā, varētu sacīt, pavisam nekautrīgi pārrauj stāstījuma pavedienu, un šis apstāklis liek. domāt, ka tā mākslīgi, nerēķinoties ar loģiku, iesprausta svešā tekstā. Skaidrs, ka to izdarījis kāds neveikls un ne sevišķi inteliģents atdarinātājs, un turēt aizdomās par šo rupjo interpolāciju «Jūdu senatnes» autoru nav ne mazākā pamata.
