Turpretim mēs, bruņojušies ar «Apustuļu darbu» tekstos smeltām, kaut arī sīkām, taču nozīmīgām faktogrā- fiskām ziņām, šodien saprotam, ka šis pēkšņais pavērsiens patiesībā bija neizbēgams, jo Saula raksturā bija visi priekšnosacījumi, lai viņš kļūtu par Pāvilu. Vispirms, kā mēs to neapstrīdami tikām noskaidrojuši, viņam nebija nekādu personisku vai reliģisku aizspriedumu pret cilvēkiem, kuri, saglabādami uzticību jūdaismam, ticēja Jēzus dievišķīgajai misijai. Viņš pret tiem ne tikai kā nepacēla roku, bet patiesībā tie viņam bija pat tuvāki, nekā viņš sākumā bija domājis. Sauls taču bija farizejs, bet farizeji, pretmetā saducejiem, arī ticēja dvēseles nemirstībai, mirušo atmodai un praviešu pasludinātā mesijas atnākšanai. Ticību mesijam no pārliecības, ka tāds ir Jēzus, šķīra tikai viens solis. Un noteiktā brīdī ceļā uz Damasku Sauls šo soli bija spēris. Viss, ko mēs par to uzzinām kā no paša Pāvila stāstījuma, tā arī no «Apustuļu darbu» autora, rāda, ka tas patiesībā nebija brīvas izvēles akts, bet gan drīzāk psiholoģiska nepieciešamība, kas izrietēja no viņa garīgā priekšnoskaņojuma un fenomenāli asās prāta uztveres.
Rezultātiem, kādus mēs guvām, rūpīgāk pārlasot tekstu, ir nozīme vēl citā ziņā. Kādā no iepriekšējām nodaļām, saskaņā ar Bībeles pētnieku lielākās daļas do- _ mām, mēs izsacījām uzskatu, ka Jeruzalemes nopostīšana (70. g.) bijusi īpatnēja šķirtne, kas baznīcas vēsturi sadala divos skaidri iezīmētos posmos: jūdeokristietības fāzē un universālistiskajā fāzē, kad kristietība izplatījās visos plašās grieķu un romiešu pasaules nostūros.
Bet tagad mēs nonākam pie pārliecības, ka 70. gads ir pārāk vēls laika posms šīs demarkācijas līnijas iezīmēšanai baznīcas agrīnajā attīstības posmā. Sī lūzuma tendence skaidri saskatāma jau «helēnistu» dumpja laikā, it sevišķi Stefana ievērojamajā runā sinedrija tiesā, jo tajā skaidri samanāmas šķelšanās pazīmes.
Atbilstoši Bībeles zinātnieku izstrādātajai hronoloģiskajai tabelei šie notikumi iekrīt aptuveni 35.—36. gadā, tātad gadus trīsdesmit piecus pirms Jeruzalemes izpostīšanas un — pats dīvainākais — nedaudz gadu pēc Jēzus nāves. Tas ir visai pamācošs fakts, jo rāda, cik agri Jēzus mācība sākusi atšķelties no sava jūdaistiskā celma. Kā mēs jau zinām, tas notika, pateicoties t. s. «helēnistiem» jeb grieķu valodā runājošiem ebrejiem, kuriem vajadzēja pamest Jeruzalemi. Iekārtojušies uz pastāvīgu dzīvi Vidusjūras helēniskajās metropolēs, viņi tur kļuva par kristietības pionieriem, tajā pašā laikā pakāpeniski pakļaudamies jaunās vides pārveidojošajai ietekmei.
Kristiešu draudzēs, kas izauga kā sēnes pēc lietus gar visu Vidusjūras piekrasti, iestājās aizvien jauni piekritēji, bet šiem jaunatgrieztajiem Jeruzaleme šķita maza eksotiska pilsētiņa kaut kūr tālā pasaules nomalē. Patiesībā viņi nemaz nezināja, kas īsti bijis Jēzus, kādas bijušas viņa dzīves gaitas. Tas, ko viņiem pastāstīja, attiecās uz Jēzus dievišķīgo sūtību, ciešanu dienām, krustā sišanu un augšāmcelšanos. Viņi mīlēja Jēzu tāpēc, ka cilvēces grēku izpirkšanai tas izvēlējies tādu pašu nāvi, ar kādu tika sodīti arī viņi — Romas impērijas plebeji, apspiestie, kuriem nebija nekādu cilvēku tiesību. Mīlestībā, ilgās un cildinājumā, ko ticīgo masās izraisīja Jēzus, viņi, protams, alka uzzināt, kāds bijis šis cilvēks, ko viņš runājis, kā izturējies ikdienas dzīvē, kāds izskatījies. Katru zināšanu kripatiņu par to viņi kāri uztvēra un pastāstīja citiem.
Bet ziņas no tālās ebreju provinces pienāca skopas, bieži vien sagrozītas un tālajā cejā zaudējušas spilgtumu. Cerības sastapt kādu no notikumu aculieciniekiem, kuri šad un tad parādījās helēniskajās metropolēs, bija pavisam niecīgas. Viņu taču bija tik maz, bet kristiešu skaits sniedzās tūkstošos un tūkstošos vīriešu un sieviešu. Turklāt šie patiesie vai arī tikai šķietamie skolotāja līdzgaitnieki, ja tos tuvāk izprašņāja, parasti pievīla. Viņiem svarīgs bija tikai dievišķīgais pestītājs, kurš darīja brīnumus, mira krusta nāvē un trešā dienā piecēlās no miroņiem. Tā bija vienīgā patiesība, kas viņiem likās svarīga, turpretī Jēzus laicīgās dzīves gaitas viņu atmiņā ātri izbālēja. Tipisks piemērs šādam noskaņojumam bija Pāvils. No viņa vēstulēm, kas pieder pie kristietības visvecākajiem dokumentiem, tā laika lasītājs varēja uzzināt gandrīz vienīgi to, ka Jēzus bija miris krusta nāvē un pēc tam augšāmcēlies. Vēstuļu autors nepiemin pat Jēzus vecākus Jāzepu un Mariju.
