Atgriežoties pie Pāvila ataicināšanas uz Antiohiju, jāatzīmē, ka daži Bībeles pētnieki (to skaitā arī slavenais amerikāņu biblistikas speciālists Pouels Deiviss savā grāmatā «Pirmais kristietis») šo notikumu saista ar lielajām politiskajām pārvērtībām, kādas tieši šajā laikā notika Romas impērijā.
Tuvajos Austrumos situācija bija ļoti smaga, tur valdīja sausums un sākās jau bads. Kā šādās reizēs bieži mēdz būt, pūlis meklēja sava grūtā stāvokļa vaininiekus, un, piemēram, Aleksandrijā sākās asiņaini ebreju grautiņi.
Nelaimi palielināja vēl tas, ka Kaligula izdeva pavēli, lai Jeruzalemes templī tiktu uzstādīts viņa tēls. Romas legātu Sīrijā Publiju Petroniju, kuram bija pakļauta Jeruzaleme, pārņēma šausmas. Viņš labi pazina ebrejus un nešaubījās, ka draud dumpis un drausmīgs slaktiņš. Pakļaudams briesmām savu dzīvību, viņš aizkavēja šī rīkojuma izpildi un uzrakstīja lūgumu to atcelt. Kaligula savā atbildē pavēlēja legātam nepaklausības dēļ izdarīt pašnāvību.
Bet tad pēkšņi viss pavērsās uz labo pusi. Tajā laikā, kad Petronijs uzdrošinājās nosūtīt Kaligulam savu petīciju, sausums pēkšņi izbeidzās un sākās raženi lieti. Pats Kaligula krita 110 kāda pretoriāņu virsnieka zobena un mūžīgajam ironistam — liktenim labpatika izkārtot tā, ka vēsts par apvērsumu Romā nonāca Antiohijā, pirms vēl bija saņemts dokuments ar spriedumu. Petronijs bija glābts. Pretēji visiem aprēķiniem par jauno ķeizaru kļuva Klaudijs, kurš bija pazīstams kā ebreju labvēlis. (Tomēr savas valdīšanas desmitajā gadā viņš izdzina ebrejus no Romas.) Un, beidzot, vislielākā sensācija: jaunais valdnieks savu draugu Hērodu Agripu ieceļ par Jūdejas ķēniņu.
Kad Pāvils ieradās Antiohijā, pilsēta bija jau četri simti gadu veca. To Sīrijas upes Orontes krastā bija dibinājis viens no Aleksandra Lielā karavadoņiem. Tajā apmetās maķedoniešu un atēniešu kolonisti, un pilsēta, kā jau mēs teicām, kļuva par vienu no svarīgākajām Romas impērijā, par helēnisma kultūras centru šajā pasaules daļā, kā arī par Sīrijas metropoli, bet tas savukārt ietekmēja pilsētas etnisko sastāvu. Pie austrumu tautībām piederošu iedzīvotāju tajā bija daudz vairāk nekā grieķu vai romiešu. Valodu sajaukuma ziņā šeit bija īsts Bābeles tornis, taču iedzīvotājus vienoja tas, ka viņi visi labāk vai sliktāk pārvaldīja grieķu sarunu valodu «koinē».
Antiohija iezīmējās ar rosmīgu gara kultūras dzīvi, par kuras galvenajiem centriem izveidojās augsti vērtētās filozofijas, loģikas un retorikas skolas. Tur savas lekcijas lasīja slaveni sofisti, pie kuru kājām sēdēja pat Romas patriciešu dēli.
Taču visizdaudzinātākās bija pavasara kulta svinības par godu jaunajam dievam Adonīdam — Aštartes mīļākajam. Šis svinības, ko sauca par adonijām, ilga veselas astoņas dienas. Staltais Adonīds rudenī gāja bojā aiz mīlas pārmērībām, bet pavasarī atkal atdzima. Dramatizējot šos notikumus, pilsētas iedzīvotāji pirmās četras dienas ar asarām un vaimanām pulcējās pie dieva simboliskā kapa, bet nākošās četras dienas līksmā gājienā nēsāja viņa tēlu pa pilsētas ielām.
Arī pārējos gadalaikos pilsētā netrūka līdzīgu svinību, un tās ielās vienmēr bija sastopamas daždažādu kultu un svētnīcu procesijas. Tautas nabadzīgākajās aprindās sevišķi iecienīta un iemīļota bija «Dižā māte» ar saviem kastrētajiem priesteriem. Ekstāzē diedami, tie ar dunčiem sakropļoja sevi, asins šaltīm apšļākdami ziņkārīgos skatītājus. Tikpat plaša slava bija auglības svētnīcai ar priesterienēm, kuras sava tempļa uzturēšanai vajadzīgos līdzekļus sagādāja ar prostitūciju.
To visu paturēdami prātā, mēs varam aplūkot šo kristietības centru īstajā vēsturiskajā perspektīvā. Tikai nedrīkstam aizmirst, ka šajā rosmīgi mudžošajā, pusmiljons cilvēku lielajā spietā ebreji patiesībā bija neliela, norobežojusies grupa, un tās ietvaros atsevišķi izdalījās vēl mazāks Jēzus piekritēju pulciņš. Tādēļ, dzirdot, ka Antiohija bija kļuvusi pēc Jeruzalemes par otru kristietības centru, jāņem vērā -šī apzīmējuma patiesā jēga.
Protams, pilsētas iedzīvotāji labi pazina ebrejus, bet jāšaubās, vai viņiem bija kas zināms par ebreju vidū nesen izveidojušos Jēzus piekritēju sektu. Tas bija ebreju sabiedrības iekšējās dzīves jautājums, gar kuru pilsētas iedzīvotāju vairumam nebija nekādas daļas.
Taču stāvoklis, kā mēs jau teicām, pēkšņi izmainījās. Ebrejiem sākās labklājības laiki. Tas, protams, nevarēja palikt bez ietekmes uz oportūnistiem pilsētas iedzīvotāju vidū, jo tie aizvien ir gatavi pielāgoties varas vīru mainīgajam noskaņojumam. To vidū bija daudz vergu un trūkumcietēju, kuri vienkārši tiecās rast atbalstu šajā labi organizētajā un privileģētajā ebreju kopienā, cerot atgūt to, ko bija zaudējuši romiešu okupācijas rezultātā: labākus materiālos apstākļus, kā arī drošības sajūtu, kuru sniedz apziņa, ka piederi pie kādas saliedētas brālības.
