Izbrīnu rada arī tas, ka Pāvils pēc tam visu laiku izturas tā, it kā neuzskatītu sevi par saistītu ar Jēkaba trešo priekšrakstu. Vēlāk mēs uzzināsim, kāpēc Pāvils ļāva jaunatgrieztajiem ēst neatļautā kārtā nogalinātu dzīvnieku gaļu un kopā ar viņiem ēda to arī pats. Grūti iedomāties, ka cilvēks ar tik stingriem morāles principiem nevērīgi pārkāptu saistības, kuras pats bija uzņēmies. Atliek vienīgi domāt, ka viņš šīs koncila saistības nekad nebija pieņēmis.
Interesanti, ka «Apustuļu darbu» autors neviļus apstiprina šādu pieņēmumu, tādējādi atkal runādams pats sev pretī. Viņš stāsta, ka, Pāvilam pēdējo reizi uzturoties Jeruzalemē, īsi pirms viņa apcietināšanas, tātad daudzus gadus pēc it kā notikušā koncila, Jēkabs apustulim esot paziņojis: «Bet par pagāniem, kas kļuvuši ticīgi, mēs esam lēmuši un rakstījuši, lai viņi sargās no elku upuriem, asinīm, nožnaugta un netiklības» («Apustuļu darbi», 21:25).
Uzmanīgs lasītajs tūlīt ieveros, ka .Jēkabs šeit runa ar Pāvilu kā ar cilvēku, kurš pirmo reizi dzird par šādu lēmumu, Nebūtu taču nekādas jēgas kaut ko līdzīgu sacīt tādam, kam šie aizliegumi jau sen zināmi un kas apņēmies savā misijas darbā tos ievērot. Tātad skaidrs, ka «Apustuļu darbu» autors, aizmirsdams, ko vēl nesen pats bija rakstījis par šo Jeruzalemes koncilu, iemaldījies nekonsekvences strupceļā. Bet mums, protams, tūlīt rodas šaubas par viņa stāstījuma vēsturisko patiesību. Šim kompromitējošajam misēklim līdzās noliekot vēl pārsteidzošo faktu, ka Pāvils savā sarakstē šo koncilu nekur nepiemin, kļūst saprotama to Bībeles pētnieku nostāja, kuri nostāstu par Jeruzalemes koncilu uzskata par pasaciņu.
«Apustuļu darbu» autors, sniegdams mums šādas ziņas, droši vien vadījies no aktuāliem propagandas apsvērumiem. Nav grūti pamanīt, ka viņš par Pēteri runā it kā garāmejot, turpretī par savu galveno varoni izvirza Pāvilu. Ar izbrīnu un cildinājumu viņš raksta par Pāvila nenogurstošo misionāra un sludinātāja darbību. Pasvītrodams Pāvila vienreizēji izcilo personību, apustuļa gara stingrību un nopelnus baznīcas labā, viņš vienlaikus cenšas pārliecināt lasītāju, ka Pāvils nav darbojies patvaļīgi, bet ciešā saziņā un saskaņā ar dzimtās Jeruzalemes draudzi. Ar vārdu sakot, viņa zīmētais Pāvila portrets patiesībā ir tendenciozi iekrāsots dokuments, kas sarakstīts atbilstoši kristietībā pastāvošajam pāvilisma strāvojumam.
Kāpēc «Apustuļu darbu» autors bija ieinteresēts šīs versijas nostiprināšanā? Pāvila kristietība, lai gan tā jau bija atbrīvojusies no vairāku Vecās derības bargo noteikumu balasta, nevarēja noliegt savu jūdaistisko cilmi. Atmetot Veco derību, tā zaudētu savu garīgo un vēsturisko bāzi, paliktu vienkārši karājamies gaisā. Pirmajiem kristiešiem Jēzus taču bija ebrejs, ķēniņa Dāvida pēctecis, mesija, ko bija pasludinājuši senie pravieši, kuru izteikumi evaņģēlijā jo bieži tiek citēti, lai pierādītu, ka gaidītais mesija ir tieši Jēzus un neviens cits.
Jēzus tiešie mācekļi un mantinieki bija apustuļi, kā arī citi viņa klaiņojumu biedri, tātad Jeruzalemes draudzes «vecajie» un «tā kunga brālis» Jēkabs. Tas nozīmē, ka Pāvils, kurš speciāli sasauktajā koncilā bija ieguvis viņu atzinību, patiesi sludināja to, ko bija mācījis Jēzus Kristus. Jeruzalemes koncils šeit bija svarīgs starpposms, kas saistīja Pāvilu ar jūdeokristiešu fāzi baznīcas vēsturē.
Tātad «Apustuļu darbu» autors acīmredzot bija iecerējis aizstāvēt Pāvilu kā uzticīgu apustuļu misijas turpinātāju. Bet vai šāda aizstāvība Pāvilam bija vajadzīga? Tajā laikā, kad radās viņa hronika, Pāvila pretinieki patiesībā vairs nebija ņemami vērā. Jeruzaleme bija pārvērsta drupu kaudzē, bet turienes draudzes locekļi, ar kuriem Pāvilam, kā tas jaužams no dokumentiem, patiesi izcēlās ilgstoši konflikti, bija pārcēlušies pāri Jor- dānai uz Pellu vai arī izklīduši pa Romas impērijas pilsētām un ciematiem.
Tomēr, neraugoties uz šo vēsturisko kataklizmu, ko pieredzēja ebreji, jūdeokristiešu un Pāvila pretinieku ietekmei draudzēs vēl vajadzēja būt diezgan lielai, ja jau «Apustuļu darbu» autors uzskatījis par vajadzīgu vērsties pret tiem ar attiecīgu repliku. Antagonisti atmeta Pāvila mācību, neatzina viņu par apustuli un ar jūdaisma uzskatiem nesaskanīgo Jēzus deifikāciju pasludināja par ķecerību^ Atbilstoši Vecās derības priekšstatiem Jēzus gan bija gaidītais mesija, dieva izredzētais, pravietis un brīnumdaris, taču viņam nebija dievišķīgas iedabas un viņš bija vienīgi cilvēks.
Šis antagonisms nenorimās, bet turpinājās vēl ilgi pēc «Apustuļu darbu» autora nāves, liecinot, ka nostāstam par it kā notikušo Jeruzalemes koncilu Pāvila pretinieki neticēja. Vēl 4. gadsimtā, tātad trīs simti gadu vēlāk, jūdeokristiešu pēcteči, t. s. ebionīti (trūkumcietēji) Pāvilu nozākāja kā neticīgo, pasludinādami, ka viņš esot atkritējs un Jēzus mācības viltotājs.
