1965. gadā šajā jomā izdarīts interesants atklājums. Jeruzalemes Ebreju universitātes profesors Šlomo Piness tuvāk ieinteresējās par kādu mīklainu, seši simti lappušu biezu arābu manuskriptu, kurš bija atrasts Stambulā. Izrādījās, ka tas ir tūkstoš gadu vecs polemisks traktāts, ko sarakstījis arābu teologs Abeds Al-Jabars. Taču svarīgs bija kas cits. Sensāciju izraisīja fakts, ka viens no tā fragmentiem ir jūdeokristiešu teksts, kurš 5. vai 6. gadsimtā ticis pārtulkots no visā Sīrijas teritorijā kādreiz izplatītās aramiešu valodas.
Profesors Piness izteica pārliecību, ka teksta autori bijuši Jeruzalemes nacariešu draudzes locekļi. Tie stāsta, ka viņu draudze ar katru dienu kļūstot aizvien kuplāka, taču vienlaikus sūdzas, ka asi konflikti to sašķeļot savstarpēji naidīgās grupās.
Mums vissvarīgākais tomēr ir tas, ko viņi raksta par Pāvilu. Pasvītrodami, ka nacarieši vienmēr palikuši uzticīgi Mozus likumiem un Jēzu godinājuši nevis kā dievu, bet gan tikai kā taisnības paudēju un Izraēļa pravieti, viņi Pāvilu dēvē par Jēzus mācības viltotāju un rene- gātu, kurš nostājies romiešu pusē.
Apustuju darbu» otrā daļa iezīmējas ar loti dramatisku fabulu, kas blīvēt pieblīvēta neparastiem piedzīvojumiem un brīnumainiem notikumiem. Tāpēc rodas iespaids, ka autors šeit apzināti izmantojis piedzīvojumu literatūrai raksturīgos paņēmienus, kurus helēnisma laikmetā bija iecienījuši daži hronisti un biogrāfi.
Patiesi, tekstā, kas ietverts sešpadsmit īsās nodaļās un apmēra ziņā atbilst mūsdienu novelei, Pāvils sešpadsmit reižu nokļūst lielās briesmās un sacērtas asos konfliktos, kuru skaudri dramatiskajam risinājumam vajadzēja tā laika lasītājos izraisīt šausmas un reizē apbrīnu pret to varoni.
Pirmo piedzīvojumu Pāvils pieredz Kiprā, kur viņš kopā ar Barnabu nokļūst sava pirmā ceļojuma sākumā. Tur Pāvils kristietībai pievērš romiešu prokonsulu Ser- giju Paulu. Taču pirms tam viņam vajadzēja pārvarēt pesteļotāja Elima pretestību un padarīt to nekaitīgu, laupot tam uz laiku redzi.
Pizidijas Antiohijā dievticīgas sievas un turienes ebreju draudzes vadītāji, ar kuriem Pāvils uzsāk asu reliģisku disputu, padzen viņu no pilsētas. Ikonijā pagāni un ebreji grasās Pāvilu nomētāt ar akmeņiem, un viņš, tikai pateicoties draugu savlaicīgam brīdinājumam, pagūst aizbēgt no neviesmīlīgās pilsētas uz Listru, kur pieredz vienu no visneparastākajiem notikumiem, ko varētu nosaukt pat par komisku, ja vien tas apustulim nebeigtos ar smagu pārbaudījumu.
Tas noticis šādi. Ieradies Listrā, Pāvils izdziedinājis cilvēku, kurš bijis tizls jau no mātes miesām. Vēsts par brīnišķīgo notikumu ātri izplatījusies visā pilsētā. Vietējie iedzīvotāji bezgala sajūsmā sākuši klaigāt, ka pie viņiem cilvēku izskatā ieradušies dievi. Augumā staltāko Barnabu viņi pasludinājuši par Zevu, bet sīkāko un ņiprāko Pāvilu — par Hermeju. Beigu beigās vispārējās psihozes varā nokļuvis arī tuvējās Zeva svētnīcas priesteris, kas atvedis ar ziedu vītnēm greznotu vērsi, lai to upurētu par godu atnākušajiem dieviem. Pāvils ar Barnabu lielā izmisumā iejaukusies sajūsminātajā pūlī un, savas drēbes saplēzdami, saukuši: «Vīri, ko jūs darāt? Mēs arī esam tādi paši mirstīgi cilvēki kā jūs!» («Apustuļu darbi», 14:15). Un tikai tādā veidā, paskaidrojot, kas viņi tādi un kādu ticību sludina, abiem izdevies atrunāt pilsētas iedzīvotājus no vērša upurēšanas.
Taču drīz vien viņiem nācās pārliecināties, cik mainīgs var būt pūļa noskaņojums. Izrādījās, ka ebreji gan Antiohijā, gan Ikonijā neko nav aizmirsuši un nedomā aprimties. Pa pēdām abiem bēgļiem, kuri tik viegli bija izsprukuši, viņi izsūtīja savus pārstāvjus. Sie ebreju draudžu sūtņi uzkūdījuši Listras iedzīvotājus, kuri izvilkuši Pāvilu un Barnabu no pilsētas, apmētājuši ar akmeņiem un, domādami, ka tie jau miruši, atstājuši uz lauka guļam. Taču nelaimīgie bijuši tikai nesamaņā, rīta pusē atjēgušies un kaut kā aizvilkušies uz Derbu.
Slavenajā Maķedonijas pilsētā Filipi Pāvilam atgadījies cits piedzīvojums, kurš tāpat sācies visai dramatiski, taču atšķirībā no iepriekšējā beidzies drīzāk humoristiski. Šoreiz viņa ceļa biedrs bijis Sīls. Ikreiz, kacl abi devušies uz ebreju lūgšanu namu, viņiem piestājusi kāda jauna zīlniece un, nopakaļus iedama, pilnā balsī neatlaidīgi klaigājusi: «Sie cilvēki ir visaugstākā dieva kalpi, kas jums sludina pestīšanas ceļu» («Apustuļu darbi», 16:17).
