Pāvila pavadīšanai norīkotais eskorts sastāvēja no četriem simtiem kājnieku un septiņdesmit jātniekiem. Šis neparasti spēcīgais eskorts ir ļoti zīmīgs, jo liecina, cik nesamierināmi naidīga bija jeruzalemiešu nostāja pret Pāvilu un cik lielas briesmas viņam draudēja. Romiešu tribūns, nozīmēdams Pāvila pavadībai tik prāvu karavīru vienību, droši vien zināja, ko dara, jo bija pamats bīties, ka fanātisko jeruzalemiešu pūļi ceļā varētu uzbrukt un sagrābt apcietināto savā varā. Pat tad, kad Pāvils jau sēdēja Cezarejas cietumā, augstais priesteris un citi Jeruzalemes teokrātijas pārstāvji ieradās pie vietvalža un, atsaukdamies uz likuma pantiem, kurus citēja speciāli šim nolūkam nolīgts grieķu jurists Tertulls, centās panākt, lai ienīstais gūsteknis tiktu notiesāts uz nāvi.
Pēc diviem gadiem amatā stājās jauns vietvaldis Fēsts. Viņš nekavējoties ķērās pie tagad jau izdaudzinātās Pāvila lietas izskatīšanas, noklaušināja apcietināto un lūdza pat ķēniņu Agripu nopratināt Pāvilu un izteikt par to savas domas. Dramatiskā saruna notika, klātesot ķēniņienei Berenīkei, kura pazīstama ar to, ka vēlāk kļuva par cē- zara Tita mīļāko. Pāvils izskaidroja savu mācību ar tādu degsmi un pārliecības spēku, ka Agripa, visumā būdams skeptiski noskaņots cilvēks, ironiski izsaucies: «Tu gandrīz pārliecini mani kļūt par kristieti» («Apustuļu darbi», 26:28).
Neraugoties uz jeruzalemiešu neatlaidīgajiem pūliņiem, vietvaldi Fēstu neizdevās īsti pārliecināt par Pāvila vainu, un tāpēc, lai izkļūtu no šī neveiklā stāvokļa, tas ļāva Pāvilam izvēlēties: vai nu piekrist, ka viņa apsūdzības lietu no jauna izskata sinedrijs, vai arī izmantot savas Romas pilsoņa tiesības un griezties pie ķeizara.
Pāvils zināja, kas viņu sagaida Jeruzalemē, un tāpēc nevilcinoties izvēlējās otro iespēju. Tad viņu kopā ar citiem ieslodzītajiem iesēdināja kuģī romiešu virsnieka Jūlija apsardzībā. Likijas novadā Listras ostā viņi pārsēdās uz cita kuģa, kuram vajadzēja doties uz Itāliju, tomēr ceļā Krētas tuvumā kuģis nokļuva vētrā un dreifēdams cieta avāriju pie Maltas krastiem. Pateicoties Pāvila atjautībai, kuģa apkalpe un apcietinātie paspēja izglābties. Kuģa bojā ejā cietušie viesmīlīgajā salā nodzīvoja trīs mēnešus. Šajā laikā Pāvils iemantoja slavu kā brīnumdarītājs dziednieks (starp citu, viņš izārstēja salas valdnieka tēvu), un reiz vietējie iedzīvotāji pasludināja viņu pat par dievu. Pēc tam ieslodzītos ar citu kuģi nogādāja Romā,
Puteolas ostā un Romas priekšpilsētā Pāvilu apsveica tur dzīvojošo tautiešu delegācija. Romas varas iestādes pret apcietināto izturējās laipni. Divus gadus, gaidot ķeizara spriedumu, viņam bija atļauts dzīvot privātā namā tikai viena kareivja uzraudzībā. Šajā laikā Pāvils izrādīja lielu rosmi: uzņēma viesus, izklāstīja tiem savu mācību un diktēja vēstules brāļiem kristiešiem.
Nav noskaidrots, kā Pāvilam veicies šajā rosmīgajā misijas darbā. Zināms tikai tas, ka mēģinājumi iemantot turienes ebreju kolonijas vadītāju labvēlību beigušies ar
pilnīgu neveiksmi. Tāpēc Pāvilam neatlika nekas cits, kā šķirties no tiem uz visiem laikiem. To darīdams, viņš sīvi noteica: «Tad zinait, ka dievs pestīšanu sūtījis pagāniem, un tie to dzirdēs» («Apustuļu darbi», 28:28).
Ar šiem raksturīgajiem vārdiem stāstījums par Pāvila dzīvi pēkšņi pārtrūkst. Nezināmu iemeslu pēc «Apustuļu darbu» autors apklust un beidz savu vēstījumu.
Romas ebreju draudzei veltītie vārdi, kurus mēs nupat nocitējām, nenoz'īmē, ka tikai šajā brīdī būtu sākusies norobežošanās no ortodoksālā jūdaisma un līdz ar to no Jēkaba jūdeokristiešu sektas, kura ar jūdaismu bija integrāli saaugusi. Šī nošķiršanās sākās daudz agrāk, patiesībā jau tajā brīdī, kad Pāvils izvērta savu misijas darbību helēniskajās pilsētās un citās apdzīvotās vietās. Protams, viņa darbība tur risinājās pavisam citādos sabiedriskos un kultūras apstākļos nekā Palestīnā. Noteiktas doktrīnas un aizliegumi, kas tradicionāli bija iesakņojušies mazajā, no pārējās pasaules nošķirtajā zemē, izrādījās nereāli, kad tos mēģināja ieviest grieķu un romiešu kultūras un civilizācijas apvidos.
Kā ilustrācija šeit var noderēt aizliegums lietot pārtikā to dzīvnieku gaļu, kas bija upurēti pagānu dievekļiem. Pāvils, kā mēs zinām no viņa vēstulēm un «Apustuļu darbiem», diezcik stingri neievēroja šo aizliegumu, un to viņam bargi pārmeta ne tikai ortodoksālie ebreji, bet arī Jeruzalemes kristieši. Tā kā Pāvils pats jo bieži pasvītroja savu uzticību jūdaismam un tā rituālajiem priekšrakstiem, tad šī iecietīgā nostāja var likties dīvaina un nekonsekventa. Taču viss kļūst skaidrs, ja ņemam vērā, ka Pāvils rīkojās apstākļu spiests un vienkārši nebija spējīgs stingri ievērot minēto aizliegumu. Dzīve izrādījās spēcīgāka nekā visādi samāksloti ierobežojumi, kuri bija radušies pilnīgi citos apstākļos. Par Pāvila nopelnu uzskatāms tas, ka viņš to saprata un šajā jautājumā izrādīja elastību un praktisku saprātu.
