Pāvila attieksme pret bagātniekiem krasi atšķiras no Jēzus nostājas evaņģēlijos. Evaņģēlists Matejs, likdams Jēzum mutē slaveno prātulu, ka «vieglāki kamielim iziet caur adatas aci, nekā bagātam ieiet die^a valstībā» (Mateja ev., 19:24), jau pašu mantīguma faktu uzskata par amorālu. Turpretim Pāvils nepārprotami samierinās ar bagātnieku pastāvēšanu, nenosoda viņus totāli, bet vienīgi prasa, lai tie materiāli palīdzētu nabagākiem brāļiem. Otrajā vēstulē korintiešiem viņš raksta: «Jūsu pārpalikums tagad lai nāk par labu viņu trūkumam, un arī viņu pārpalikums lai nāktu jums par labu, lai tā notiktu izlīdzināšana, kā ir rakstīts: «Kam bija daudz, netapa bagāts; kam bija maz, netapa nabags»» (8:14—15). Bet pirmajā vēstulē Timotejam lasām: «Tiem, kas ir bagāti tagadējā pasaules laikmetā, piekodini, lai viņi nebūtu augstprātīgi un neliktu cerību uz nedrošo bagātību, bet uz dievu, kas mums dod visu bagātību baudīt; lai viņi darītu labu, būtu bagāti labos darbos, devīgi, nesavtīgi» (6:17—18). Kā redzam, nabadzības un mantas kopības ideja Pāvilam bija pilnīgi sveša. Mantiskas atšķirības starp cilvēkiem viņš uzskatīja par dabīgu un neizbēgamu parādību un tikai ieteica tās mīkstināt ar labdarību un pazemību dieva priekšā.
Tāda pati konformistiska tendence iezīmējās arī Pāvila attieksmē pret varu un valsti. Mēs jau zinām, ar kādu lepnumu viņš pasvītroja, ka no dzimšanas ir Romas pilsonis, un labprāt izmantoja priekšrocības, ko šis apstāklis viņam sniedza. Taču Pāvila lojalitāte reizēm nogāja tik tālu, ka tā jau sāka atgādināt verdzisku padevību. Tas izrietēja droši vien no mums jau zināmā Pāvila pragmatisma. Bez tam jāatceras, ka viņš savu nostāju pret valsti un varu formulējis vēstulē, kas rakstīta Romā dzīvojošiem ticības brāļiem. Tāpēc šeit būtu izvirzāma tēze, ka, paskubinādams savus piekritējus uz tik galēji padevīgu legālismu, Pāvils par savu mērķi būs spraudis arī pretdarbību nomelnojošajai propagandai, it kā kristieši esot Romas impērijas ienaidnieki, un tādā kārtā centies tos pasargāt no vajāšanām.
Pāvila vēstulē romiešiem lasāms: «Ikviens lai ir paklausīgs augstākām varām, kas valda. Jo nav valsts varas, kā vien no dieva, un tās, kas ir, ir dieva ieceltas. Tātad tas, kas stāv pretī valsts varai, nostājas pret dieva iestādījumu. Bet tie, kas nostājas pret. to, paši sev sagādā sodu» (13:1—2).
Pēc Pāvila domām, ne tikai jebkura vara, vienalga, kāda tā būtu, ir no dieva, bet par dieva kalpiem uzskatāmi arī visi tās pārstāvji, pat nodokļu piedzinēji. «Tāpēc maksājiet arī savas nodevas; viņi, kas uz to raugās, ir dieva kalpi,» Pāvils raksta vēstulē romiešiem. «Dodiet katram, kas viņam pienākas: nodevas, kam nākas nodevas, muitu, kam nākas muita, bijību, kam nākas bijība, cieņu, kam nākas cieņa» (13:7—8).
Tāda pati nostāja Pāvilam ir attiecībā uz verdzību. Tāpat kā vara un valsts, no dieva ir arī valstī pastāvošā iekārta. Bet verdzība bija viens no šīs iekārtas balstiem. Pirmajā vēstulē korintiešiem Pāvils šādiem vārdiem pamāca savus mācekļus: «Ikviens lai paliek tai stāvoklī, kurā tas aicināts. Ja esi aicināts, vergs būdams, neskumsti par to! Bet, ja arī vari tapt svabads, tad to pie* ņem» (7:21—22). Bet vēstulē efesiešiem viņš kristītajiem vergiem tieši piekodina: «Kalpi, paklausait saviem laicīgajiem kungiem kā Kristum bijībā un bailēs ar neviltotu sirdi» (6:5).
Kā no dzīves ņemts piemērs šeit var noderēt notikums ar vergu Onēzimu. Tas bija aizbēdzis no sava kunga Filemona, pieņēmis kristīgo ticību un pievienojies Pāvilam. Apustulis Onēzimu iemīļoja no visas sirds, taču negribēja izšķirt tā likteni, jo uzskatīja, ka jāciena cita cilvēka īpašuma tiesības. Tāpēc viņš Onēzimu nosūta tā īpašniekam, lai verga saimnieks pats izlemtu, ko ar viņu darīt. Tomēr Pāvils pūlas Filemonu un viņa sievu ietekmēt, lai tie savam vergam ne tikai piedotu aizbēgšanu, bet arī nosūtītu viņu atpakaļ jau kā brīvlaistu. No satraukuma, kas jaužams vēstulē, var manīt ka Pāvils pats atskārtis, cik bīstama ir viņa rīcība. Verga aizbēgšana tolaik tika uzskatīta par vienu no smagākajiem noziegumiem, ko sodīja pat ar nāvi. Tomēr Pāvilam bija pamats cerēt, ka viņa lūgumu ievēros, jo Filemons bija dedzīgs un paļāvīgs jaunatgriezts kristietis.
