Tas vispirms attiecināms uz šās draudzes iekārtu, kura balstījās uz pilnīgu kopīpašumu. No «Apustuļu darbiem» mēs zinām, ka Jeruzalemes draudzes vadītāji šo iekārtu uzskatīja par sakrālu un par jaunās ticības integrāļu daļu. Pat visniecīgākais pārkāpums šai ziņā līdzinājās smagam noziegumam pret svēto garu, un tāpēc Pēteris ar pēkšņu nāvi sodīja nelaimīgo jaunatgriezto pāri Ananiju un Sapfiru.
Mums jau no iepriekš sacītā ir zināms, ka sakarā ar stingru šās iekārtas neaizskaramību Jēzus piekritēju vidū Jeruzalemē atgadījās nopietni konflikti. Nav grūti saprast, kāpēc tā noticis. Līdzīga veida komūna varēja pastāvēt tikai pilnīgā izolācijā no tekošās dzīves kārdinājumiem, tātad klostera apstākļos. Kopīpašuma iekārta ilgāk saglabājās pie ebreju vientuļnieku sektas esēniem, kuri Nāves j-ūras vientuļā klinšainā krastā uzcēla klosteri netālu no vietas, kur šodien atrodas Kumrana.
Pirmie Jēzus piekritēji Jeruzalemē bija neliela saujiņa pavisam nabadzīgu cilvēku, kuriem ziedojumus pārtikai atsūtīja citi, turīgāki, helēniskajās pilsētās dzīvojoši ticības brāļi. Tādus ziedojumus vāca un uz Jeruzalemi atveda arī Pāvils. Līdzīgos apstākļos mantas kopība bija ne tikai vēlama, bet viņu eksistencei nepieciešama. Runa bija par šo dāvinājumu izlietošanu tādā veidā, lai nevienam netiktu nodarīta pārestība.
Draudzes trūcīgākie locekļi, kuru dzīve bija atkarīga no savāktajiem ziedojumiem, ar tādu mantas kopību, protams, bija apmierināti. Bet, kad kopienas locekļu skaits no simts divdesmit cilvēkiem pieauga — kā raksta «Apustuļu darbu» autors — līdz pieciem tūkstošiem, iekārtas ietvari vairs neizturēja šo spiedienu. Tos sagrāva turīgāku, Ananijam un Sapfirai līdzīgu cilvēku in- ' filtrācija, kas nāca galvenokārt no «helēnistu» aprindām. Tie bija diasporas ebreji, kuri draudzē ienesa plašās pasaules dvesmas un pret sastingušo iekārtu vērsta dumpja ieraugu.
***
Pāvils bija ne tikai reliģiskais ideologs, bet arī ar skaidru saprātu apveltīts praktiķis, kurš izveidoja daudzus kristietības centrus. Kā Tarsā dzimis «helēnists» viņš lieliski pazina grieķu kultūras apvidu pilsētās un apdzīvotās vietās valdošās attiecības. Viņš droši vien atskārta, ka mantas kopības iekārta, kura pat provinciālajā Jeruzalemē tikai ar pūlēm spēja atvairīt apkārtējās dzīves viļņu spiedienu, šajos apvidos kļūtu par utopiju.un pat nopietnu traucēkli jaunās ticības izplatīšanai. Tā atbaidītu tieši no amatnieku, tirgoņu un ierēdņu aprindām nākošos jaunos piekritējus, kuru iemantošana Pāvilam šķita jo svarīga. Būtu aplam gaidīt no šiem pārtikušajiem vidējo slāņu pārstāvjiem, ka viņi atsacīsies no mūža darbā iegūtā, pie kā viņi bija pieraduši jau kopš daudzām paaudzēm.
Taču Pāvila rīcību noteica ne tikai praktiski apsvērumi. Viņa sociālā cilme bija par cēloni tam, ka Pāvilam šajā jautājumā bija principiāli citādāka nostāja, ko mēs šodien nosauktu par šķirisku nostāju. Pāvils bija uzaudzis turīgā ģimenē. Viņa tēvs Kilikijā tirgojās ar kazu vilnas audumiem, bet pats Pāvils bija apguvis telšu izgatavotāja amatu. Pateicoties tēva rocībai, jauneklis varēja doties uz Jeruzalemi, lai tur, pie slavenā svēto rakstu zinātāja Gamaliēla kājām sēdēdams, izglītotos. Tolaik tāds brauciens izmaksāja dārgi, un kurš katrs to nevarēja atļauties.
Tomēr liekas, ka pēc pievēršanās kristietībai Pāvilam vairs tik labi neklājās. Tā kā viņš pats noklusē jautājumu par savu ģimeni, tad jādomā, ka Pāvils bija sarāvis attiecības ar tēvu, par kuru mums zināms, ka tas bijis farizejs un līdz ar to laikam arī ortodoksālā jūdaisma piekritējs. Dēla izrīcību tādā gadījumā viņš droši vien uzskatīja par nepiedodamu novēršanos no tēvu tēvu ticības. Tie, protams, ir tikai minējumi, taču savādi ir tas, ka agrāk turīgais jauneklis tagad pārtiek vienīgi no savu mācekļu atbalsta un to savāktajiem ziedojumiem kristiešu draudzēs.
Vēstulē filipiešiem (4:12) Pāvils raksta, ka viņš iemācījies gan ciest trūkumu, gan arī dzīvot pārticībā. No šīs atzīšanās secināms, ka atbalstu, kā jau tas parasti ar brīvprātīgiem ziedojumiem mēdz būt, viņš nav saņēmis diezcik regulāri. Taču viņa materiālais stāvoklis pārāk ļauns gan nevarēja būt, ja jau tajā pašā vēstulē Pāvils, pateikdamies par palīdzību, saka, ka viņam visa esot «papilnam» un ka pēc sūtījuma saņemšanas viņš esot «pilnībā» (4:18).
