Tā mēs arī neuzzinājām, vai Jēzus bijis liela vai maza auguma. Un grūti atturēties no iespaida, ka visi šie prātojumi, strīdi un centimetru skaitīšana atgādina nenopietnu, tukšu blēņošanos. Vispirms jau tāpēc, ka līķauta autentiskums, neraugoties uz tā piekritēju izmisīgām pūlēm, pārliecinoši nav ticis pierādīts. To nespēja pat jau minētā ekspertu komisija, kurā taču bija iekļauti galvenokārt katoļi. Kad šīs komisijas loceklim, slavenajam tiesu medicīnas speciālistam profesoram Kordiļjam jautaja, vai viņš tic līķauta autentiskumam, profesors ar smaidu atbildēja: «Kā ticīgais es uz šo jautājumu atbildu: jā, bet kā ārsts: pagaidiet, lūdzu, kādu mirkli.» Tomēr šis mirklis pārvērties jau par gadiem, bet slavenā komisija vēl līdz šim nav izdarījusi nekādu sledzienu. Pat pāvests atturas ieņemt noteiktu viedokli, bet Turīnas arhibīskaps kardināls Pelegrino, kurš ir šā līķauta augstākais aizgādnis, izteicies, ka nav izdevies pierādīt, ka palags ir tas pats, kurš līdz 1204. gadam atradies Konstantinopolē. Tomēr nav dota atļauja izdarīt vienīgo drošo auduma vecuma noteikšanu ar oglekļa izotopa C
Argumenti pret līķauta autentiskumu ir pārāk nopietni un to ir pārāk daudz, lai tos vienkārši neievērotu. Nedrīkstam aizmirst, ka dažādās baznīcās ir veseli četrdesmit šķietami autentiski līķauti. Turīnas līķauts parādījās tikai 1204. gadā, pēc tam kad krustneši ieņēma Bi- zantiju. Tas bija laiks, kad jo plaši uzplauka tirdzniecība ar viltotām relikvijām. Vēl līdz mūsu dienām dažādās baznīcās Eiropā glabājās 32 naglas, ar kurām Jēzus bijis piesists krustā, piecpadsmit svēto šķēpu, seši sūkļi, ar kuriem Jēzus dzirdināts, un liels daudzums drānu, par kurām leģionāri metuši kauliņus, u. c.
Konstantinopolē, sadalot laupījumu, minētais līķauts kritis franču bruņiniekam Oto de la Rošam, bet viņš to uzdāvinājis savam tēvam. Tālākais relikvijas liktenis visumā ir zināms.
Bet kas ar to noticis pirms 1204. gada? Gandrīz 1200 gadu pēc Jēzus nāves par to nekas nebija zināms, līdz līķauts pēkšņi parādījās tieši tajā laikā, kad sākās viltus relikviju masveida producēšana. Nekādu, kaut visniecīgāko ziņu par šo līķautu nav arī citādi tik bagātajās un precīzajās Bizantijas hronikās. Te mēs saduramies ar alternatīvu: vai nu viss par līķautu ticis tīšām noklusēts, vai arī tā vispār nemaz nav bijis. Kamēr šis milzīgais robs relikvijas vēsturē nebūs aizpildīts, tikmēr neviens loģiski domājošs cilvēks nevar ticēt līķauta autentiskumam.
Turklāt Bībeles pētnieki pret līķauta autentiskumu izvirza vēl vienu iebildumu, kam ir daudz lielāks īpatsvars. Un proti, fakts, ka uz tā atrodams ķermeņa nospiedums, ir pretrunā ar ebreju tā laika apbedīšanas paražām. Stingri ievērotais rituāls prasīja, lai mirušā augums tiktu ieziests un savīstīts apsējos, bet galva apklāta ar lakatu, kā mēs to, piemēram, lasām stāstījumā par Lācara pamodināšanu no miroņiem: «Un mironis iznāca; kājas un rokas tam bija autiem sasietas, un seja aizsegta ar sviedrautu» (Jāņa ev., 11:44). Jēzus augums, kā raksta poJu Bībeles pētnieks katoļu priesteris profesors E. Dombrovskis, «nevarēja nākt saskarē ar līķautu» un secina: «Iepriekš aprakstītais apbedīšanas rituāls šķiet izslēdzam iespēju, ka Turīnas līķauts varētu būt autentisks.» [2]
Tātad — ko mums īsti izdevies uzzināt par Jēzus fizisko veidolu? Atbilde var būt tikai viena: absolūti neko. Viss, ko mēs par šo jautājumu esam lasījuši, ir vai nu iztēles, vai tukšu prātojumu auglis, vai arī dievticīgas vēlmes. Ar vārdu sakot, mums šeit ir darīšana ar vistīrāko mitoloģiju. Gleznotāji un tēlnieki Jēzus izskatu iedomājās tādu, kādu viņiem to diktēja pašu iztēle un laikmeta gars. Jēzus tātad no pašiem kristietības aizsākumiem ir bijis neziņā tīts, noslēpumains tēls.
Daudzi lasītāji laikam būs pārsteigti, uzzinājuši, ka tāpat droši nav nosakāms arī Jēzus vecums. Mēs nezinām, kad viņš ir dzimis un cik viņam bijis gadu, mirstot pie krusta. Dažs labs mums ar izbrīnu atbildēs: kā tad tā? Lūka taču raksta, ka Jēzus savu darbību atklātībā uzsācis, kad viņam bijis trīsdesmit gadu (Lūkas ev., 3:23).
